– Kā pie visa jaunā ir diezgan grūti pierast, ir sajūta, ka esam pakāpušies atpakaļ. Pensionāriem jau gribas vērību, uzmanību. Agrāk mums katru dienu bija sociālais darbinieks uz vietas, vairāk vai mazāk brauca pa mājām, paldies Dievam, tai meitenei, kura brauca palīdzēt sanest malku un atvest produktus, savu vietu izdevies saglabāt, bet ir jau arī tādi, kas nav tik vārgi un kas gribētu redzēt to sociālo darbinieku, kurš sēž un uzklausa savā kabinetā, taču tikai vienu dienu nedēļā pie viņa var ierasties pēc iepriekšējas pieteikšanās. Tie, kuri ir centrā, var būt mobilāki un to izdarīt, jaunajiem pensionāriem, kuri nupat pensionējušies, nekādu sūdzību varbūt vēl nav, kuri vēl var, tie strādā, taču tie, kuri nevar, patiesībā jūtas apdalīti, jo viņiem grūti satikt šo sociālo darbinieku. Bijušas ļoti smagas reizes, kad no maniem pensionāriem vientuļš, maznodrošināts salauž kāju un īsti nav neviena, kas par viņu parūpētos.
INGRĪDA EGLĪTE: «Biedrības Sarma valdē esam aktīvas un savus pienākumus veicam labprāt.» Ārijas Romanovskas foto