«Man ir ieradums kaut ko zīmēt uz papīra maliņas, kamēr runāju pa telefonu. Parasti zīmējumi ir nesaprotami, mehāniski, piemēram, lidaparāti ar propelleriem, riteņiem un spārniem. Šos zīmējumus es dažkārt izmantoju, lai veidotu lielākus un nopietnākus darbus – zīmējumus, gleznas vai skulptūras. Arī šoreiz, apgleznojot Valmieras soliņu, par iedvesmu izmantoju kādu no aprīļa telefona sarunas skicītēm,» stāsta mākslinieks Pēteris Līdaka. Savukārt Ieva Iltnere atklāj, ka, ieraugot soliņu, uzreiz bijis skaidrs, ka gleznojums būs ornamentāls un dēlīšu dažādie izmēri radīs interesantu raksta dinamiku. «Devu tam vārdu «Indiāņu soliņš», varbūt tā arī var palikt. Gaujas indiāņi. Dažādi raksti rotā arī Kristīnes Kutepovas apgleznoto soliņu: «Tur kā jostas paslēpušies simboli un raksti par pasaules uzbūvi un ceļa meklējumiem. Kāds redzēs ūdensrozi, kāds – lotosa ziedu, smilšu pulksteni, banti, citam tur būs stihiju satikšanās. Soliņš pats pastāstīja, ko gleznot. Tas izvēlējās nomierināt un priecēt savu atpūtnieku. Tam, kurš ir apsēdies, atklāsies soliņa smalkās nianses, kuras garāmgājējiem paliek slēptas.»
Mākslas soliņi Valmieras pilsētvidi papildinās jau piekto gadu. Valmieriešus un pilsētas viesus priecē Signes Vanadziņas apgleznots soliņš pie Valmieras Kultūras centra. Māksliniece iemūžinājusi, kā pār soliņu ir nolijis ķiršu lietus. Elita Patmalniece pie Valmieras pilsdrupām aicina baudīt nakts kluso dabu. Gaujas garšas paleti uz soliņa pie Valterkalniņa atainojusi Patricija Brekte. Vēl divus soliņus publiskā performancē apgleznoja Valmieras Drāmas teātra komanda. Paula Zariņa-Zēmane pie Valmieras Mūzikas skolas iedzīvinājusi mazu cilvēciņu – ainavas vērotāju un domātāju. Blakus ir vērojama sērkociņu saspēle – Jura Dimitera rokraksts. Pie Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolas Andris Vītoliņš aicina padomāt par kontrastu starp digitālo vidi un dabu. Gaujmalā virs ziedu uzraksta «Valmiera» dabas skaistumu un īpašo noskaņu atainojuši Vija Zariņa un Kaspars Zariņš. Vilipsōna vadmotīvs bija mīlestība. Aleksejs Naumovs Gaujas krastā «novietoja» laivas un kuģus. Anna Heinrihsone, apgleznojot soliņu pie Kazu krācēm, domāja par pavasari un vaboles saredzēja kā dzīvus dārgakmeņus. Turpat blakus pavasarim raksturīgais košums valda arī Helēnas Heinrihsones mākslas darbā, atainojot viņai raksturīgos elementus un personāžus – rozes, sejas, kājas un pat galvaskausu, kas ir mūžīgās dzīvības simbols. Pie krācītēm ir arī Ievas Jurjānes apgleznots soliņš. Māksliniece, iegravējot uz soliņa tekstu, kā krāsu pigmentu saistvielu izmantoja karstu kausētu vasku. Arī Klāvs Loris Rūpniecības un Cēsu ielas krustojumā esošo soliņu apgleznoja, izmantojot īpašu tehniku – tekstila pigmenti un rūsas efekts. Savukārt Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolas 3. kursa audzēkņi pasniedzējas Ivetas Gudetas vadībā soliņu pie skolas papildināja ar izcilā mākoņu gleznotāja Pētera Kundziņa ainavu.
Publicitātes foto