Deviņdesmitajos gados neviens vēl lauku skolas nebrāķēja un bija ierasts, ka pirmos gadus bērns noteikti mācās savā ciemā. Tā 1992. gada augustā tika atvērta Brenguļu sākumskola, kurā iesākumā bija divas klases, tad četras, un skolā mācījās vairāk nekā 50 bērnu.
«Šī māja bija pilna bērnu, arī pagastā viņu bija vairāk. Vecāki šo skolu veidoja, jo ziedoja pajas, kad kolhozs likvidējās: lai šo ēku neprivatizē, neizsaimnieko, bet te ir sava skola. Vēlāk tā bija vajadzīga arī Valmieras bērnu nama bērniem, tad SOS ciemata meitenēm un zēniem, mūs uzmeklēja arī ģimenes, kuru skolēniem lielajās pilsētas skolās neklājās viegli. Jā, pie mums mācījās bērni ar uzvedības traucējumiem, ar kādām īpašām vajadzībām. Esam stutējuši bērnus ar dzirdes problēmām un autiskā spektra traucējumiem. Mums vienmēr šķitis, ka pats svarīgākais ir bērns un viņa ģimene, un priecājamies, ja varam bērnam palīdzēt, lai viņš var izaugt izglītojies, lai viņam patīk nākt uz skolu,» stāstīja Brenguļu sākumskolas direktore Sandra Kaufmane, kas skolu vada 26 gadus.
KAD RAIBĀS DZĪVĪBAS DZEJOĻUS RAKSTA. Skolotāja Līga Ķirse lūdz saprast, ka, cienot katra bērna personību un vajadzības, mēs kļūstam par iecietīgāku un attīstītāku sabiedrību. Brenguļu skolas bērni zīmē uz trotuāra. I. Kalniņas foto