Nu zilaiskalnietei Olgai Golubevai visus šos vientuļi klīstošos ir izdevies sapulcināt ļoti daudzpusīgā grāmatā «Taka uz Zilokalnu», ar kuru grāmatas līdzautori un ieinteresētie varēja iepazīties iepriekšējās nedēļas nogalē Zilākalna kultūras namā. Uzreiz jāpiekrīt ievadā vēsturnieka Andra Tomašūna teiktajam, ka šī grāmata ir kā poēma, kā apcerējums, kā eseja par Zilokalnu, bet nebūt nepretendē uz zinātnisku pētījumu. «Grāmatai piestāv romantika, kas izriet no viena konkrēta cilvēka – autores Olgas mīlestības pret savu zemi, Zilokalnu.»
Pirms sarunām kultūras nama zālē vispirms ieskanējās Jāņa Mediņa simfoniskā poēma «Zilaiskalns». Arī šis bija pat zīmīgs tālos ceļos aizgājuša Zilākalna drauga mājāsnāciens. Komponists pēckara gados dzīvoja Zviedrijā. Viņa lielākā vēlēšanās bija pirms nāves kaut reizi vēl uzkāpt Zilākalnā. Par spīti vecumam un padomju režīma liegumiem viņam šo sapni izdevās piepildīt.
Nav jau arī daudzu jo daudzu citu grāmatā apkopoto tekstu autoru, pieminēto un atmiņas krājušo, bet nu viņi tomēr visi ir pulcināti «Takā uz Zilokalnu».
Par šo pulcināšanu stāstīja viens no grāmatas tapšanas rosinātājiem, zēnu dienas Zilākalna piekājē «Ķenčos» vadījušais Aivars Irbe.
DZEJNIEKĀ IEKLAUSOTIES. Valdis Rūja (no kreisās) cildināja Zilokalnu, kurš visai Vidzemei spēku dod. Ārijas Romanovskas foto