Mazpilsētā tirgus diena ir pašā nedēļas viducī – trešdienā. Vietējie saka – šogad pa svētkiem tā veiksmīgi gadījies, ka nevajag neko pirkt pāris nedēļas uz priekšu, jo lauku labumi bija pieejami gan pirms Ziemassvētkiem, gan somās vakar likti, jo atkal jādomā par svētku mirkli gadu mijā.
Zivis, medus un galerts
Ko vietējie pērk? Kā laukiem un latviešiem piederas: skābētos kāpostus, pīrāgu gaļu, ābolus, kas vēl saglabāti kopš rudens, nākuši no mazsalaciešu dārziem. Pērk svaigu gaļu un žāvējumus, pērk mājās gatavotu galertu, smalcinātus mārrutkus un medu saldumam. Noskata arī eglītes – svētku zaļo rotu, bez kuras neiztikt.
Jā, un nedrīkst piemirst par mazsalaciešu kāri uz zivīm. Tirdziņā, kas notika īsi pirms Ziemassvētkiem, viņi izvēlējās svaigas, ceptas un žāvētas zivis, bet vislielākais pieprasījums bija pēc svaigajām karpām. Vietējie ņēma tādas divus, trīs kilogramus smagas zivis, teica, ka paši ceps un žāvēs un zvīņas nost kasīs.
«Mazo naudiņu karpām daudz,» smējās zivju tirgotāja no Kocēnu novada, apstiprinot, ka karpai svētku galdā joprojām ir divkārša nozīme: tā ir garda, un tā ir naudas nesēja, jo ticējumi taču vēsta, ka zvīņas jātur naudas makā, lai tajā turas arī pa liekam centam.
Jautāti, kādi ir izdevušies svētki mazsalaciešu gaumē, uzrunātie neliedzās, ka vislabāk ir Ziemassvētkus pavadīt, gadumiju sagaidīt ģimenes un draugu lokā. Lepni un sirdī drošāki jutās tie, kam savējie rokas attālumā, daudzi vecāki un omītes ilgojās, sakot, ka mazbērni solījušies atbraukt no Rīgas un no tālienes. Biežākā tāliene, kas tika minēta, joprojām ir Anglija un Īrija.
LABĀKAIS ŠMORIS – tā par jēra gaļu saka šķirnes ganāmpulka saimniece Ilze Mitāne. Saimniece neslinko un pati labprāt dodas arī jēra gaļu tirgot. Jāņa Līgata foto