Ideju aizņēmās no draugiem
Savulaik īpašums piederējis Zaigas Auniņas tētim un bijis daudz lielāks. Breša laikā tas sadalīts, tad atkal atgūts. Kad tētis nomiris, zemi mantoja Zaiga, viņas brālis un māsa. Zaigas daļa — apmēram 1,4 hektāri lauksaimnieciski izmantojamās zemes.
«Domājām, ko velti pļausim, labāk stādīsim smiltsērkšķus. Patiesībā šo ideju kā pieņemamu pārņēmām no draugiem, kam šie koki jau bija sākuši ražot.
Kad sākām stādīt, vēl nezinājām, kā saimniekošana attīstīsies, spriedām, kad būs ogas, tad domāsim tālāk. Tas bija 2009. gadā, kad hektāra platībā sastādījām kociņu pirmo tūkstoti — tētiņus un mammiņas. Rīgā konsultējāmies ar Andreju Brūveri, kā labāk darīt, lai būtu pareizi. Paši zīmējām, kādā kārtībā stādīt, jo uz astoņām deviņām mammām vajadzīgs viens tētiņš. Šķirnes mums vairākas — tēvi ir ‘Lordi’, mātes ‘Prozračnaja’ un ‘Botaņičeskaja ļubiteļskaja’, kurai ir salīdzinoši lielākās ogas. Ir arī trešā šķirrne — ‘Marija’, kas diemžēl mūsu zemē lāga neaug,» stāsta Zaiga.
Pirmo ogu nav bijis daudz, tās gan paši, gan bērni un mazbērni nolietojuši smiltsērkšķu sulas un sīrupa veidā. Un, kad kādu mēnesi sula dzerta, nepiemetoties ne gripa, ne klepus vai iesnas — ziemu ģimene pārlaiž neslimojot.
ZAIGA un ARNIS AUNIŅI, kuri Kocēnu pagasta «Lejas Mežmalās» audzē smiltsērkšķus. Jāņa Līgata foto