Otrdien tirgus placī eglītes tirgoja mazsalacieši. Rita Reinfelde jokoja, ka darbīgajiem darbs neesot jāmeklē, tas pats viņus atrodot. Ar eglītēm sanācis tā: Ipiķu pusē ģimenei ir lauku zemīte, kas aizaug, tāpēc jāpatīra, arī kaimiņi lūguši, vai nevar piepalīdzēt, tā darbīgie ļaudis sapratuši, ka eglītes no aizaugušajām pļavām var būt noderīgas svētku rotai. Un eglīšu tirgošana šajās nedēļās ir viņu bizness.
«Audzētāji mēs neesam, bet pašlaik priecājamies, ka ir smukas egles, ko pilsētniekiem piedāvāt. Starp citu, mazās eglītes ir vispieprasītākās. Šīs ir tādas, kuras var kaut vāzē likt. Ja cilvēciņš atnācis un, skatos, to kapeiciņu skaita, tad atdodu tāpat,» sacīja Rita un piebilda, ka cilvēki eglītes pērk labi. Iepriekšējās nedēļas nogalē tirgošanās vēl gājusi gausāk, bet otrdien jau rosīgi, un tirgotāji smējās, ka, egli pērkot pašā svētku priekšvakarā un nedēļas nogalē, kad šogad iekrīt lielā svinēšana, varot arī nokavēt.
Taujāti par eglītes cenām, mazsalacieši bija vaļsirdīgi, uzsverot, ka deviņas ādas par svētku kociņu noteikti neplēš.
SVĒTKU VĒSTNESE — tā sakām par Ziemassvētku eglīti, kuru katru gadu nesam mājās, rotājam. Zemnieks Jānis no Mazsalacas puses zaļo rotu Valmieras tirgū pārdod arī šodien. Jāņa Līgata foto