— Lai zinātu, kas notiek apkārtnē, abonēju «Liesmu». Tajā pamanīju Sandra Brālēna domas par sistēmu, kā labāk uzturēt novada ceļus. Tās mani ieinteresēja, sazinājāmies. Uzņēmos šos ceļus apsekot, dot savu vērtējumu par to stāvokli, uztaisīt plānu, kas un kādos apjomos jādara. Novadā ir tuvu pie 120 kilometriem ceļu. Visus izbraucu, skatīju, protokolēju un sarēķināju. Tapa plāns.
Nelaime, ka gandrīz visiem šiem ceļiem kaut minimāla atjaunošana nav bijusi kopš padomju laikiem. Arī uzturēšana ne vienmēr veikta pareizi. Rezultātā ceļu malās izveidojušies zemes vaļņi un apaugums, kas neļauj ūdenim notecēt. Tā klātbūtnē uz grants ceļiem bedres veidojas pastiprināti. Nepareizas uzturēšanas rezultātā daudzviet nav izveidots pareizs ceļa profils. Vietām ceļa vidus ir pat zemāks nekā grāvis.
Sākotnēji katrā vietā uzskaitīju vien visus defektus, bet nevērtēju ceļus pēc nozīmīguma. Pēc tam mēģināju tos dalīt trīs kategorijās, arī pēc nozīmīguma. Secināju, ka svarīgākie un augstākas kategorijas ceļi tomēr ir labākā stāvoklī, bet no abu pārējo kategoriju ceļiem dažs bieži ir pat neizbraucams. Piemēram, Kauguru pagastā uz dārzkopības kooperatīvu, arī apmēram 5 kilometrus garais tā saucamais Jēņu ceļš Trikātas pagastā. Bet arī tas taču ved uz vairākām mājām, kurās dzīvo cilvēki.
JĀNIS KIVILANDS. Gunta Vīksnas foto