Sabiedrības atbalsts policijai mainās. 90. gados reti kurš likās zinis, ja kāds uz ielas sauca pēc palīdzības, attieksmes maiņa notika krīzes laikā. Pirms tam policija daudz skaidroja, kā strādā, publiski pateicās cilvēkiem, kuru informācija palīdzēja uz karstām pēdām atklāt noziegumu, un tā lavīna aizvēlās. Šodien policijas sociālo tīklu kontos labi redzam sabiedrības atgriezenisko saikni gan sekotāju vidū, gan no tā, kā viņi iesaistās. Mums ar viņiem ir tiešais kontakts.
Vairāki noziegumi atklāti, pateicoties informācijai, ko sociālajos tīklos mums uzticējuši iedzīvotāji. Pēc lielām traģēdijām, uz tām atskatoties, noskaidrojas, ka vienmēr kāds kaut ko zinājis. Ja cilvēki grib dzīvot drošā vidē, viņiem jāziņo par likumpārkāpumiem, un tas nav jāuztver par sūdzēšanos. Domāšana pamazām mainās.
Kaimiņu uzmanīšanas kustība Latvijā bijusi viļņveidīga. Mums tā neattīstījās, jo nebija tāda spilgta līdera kā agrāk Igaunijā. Šobrīd Prevencijas vadības nodaļa apkaimes drošības ideju īsteno jaunā līmenī. Policija iesaistās kā eksperti un kopā ar iedzīvotājiem risina drošības problēmas, vides sakārtošanu u.c. jautājumus konkrētā vietā. Cilvēks ir piederīgs vietai un videi, kurā viņš dzīvo, un arī kādā mērā atbildīgs par to.
Kaimiņu uzmanīšana var būt ne tikai lokāla, bet arī plašāka – kā Imantas pedofila gadījumā. Policija nebūtu spējusi piepildīt Rīgu ar viņa fotorobotu, tāpēc lūdza cilvēkus to izdrukāt un pielīmēt katrā mājā. Divās dienās Rīga bija pilna ar attēliem.
Saprotams, ka cilvēki grib iesaistīties krīzes situācijās, bet viņu rīcībai jēga ir tikai tad, ja grupa tiek organizēta. Stihisks bars nevar neko palīdzēt. Ir jāizvērtē, vai, atsaucoties aicinājumam palīdzēt, esmu gatavs arī nākamajam solim – ļauties, ka mani organizē. Un vai policija ir gatava organizēt tik lielas ļaužu masas, kādas pulcējās mazā Ivana meklēšanai Liepājā?
Foto no Valsts policijas arhīva