«Nu, man bija ļoti labi vecietēvi, kas ar mani auklējās, viens vienā virzienā, otrs pa citu līniju. Arī manam dēlam abi vectēvi ir daudz devuši, un, ja padomā, daudziem kādā brīdī dzīvē viņu pietrūkst… Kāds uz jautājumu, kurš tevi pavadīja uz skolu, paēdināja, atbildēs: vectēvs…» RITVARS LEITENS pašsaprotami skaidro SIA nosaukumu. «Ja godīgi, necerēju, ka uzvarēsim Kocēnu pašvaldības konkursā, bet kaut kā iegrozījās, ka par dažiem punktiem tomēr apsteidzām iepriekšējos ēdinātājus — Lietuvas firmu, jo visumā bijām līdzvērtīgi konkurenti.»
SIA «Vectēvs» uzvaru nodrošināja galvenokārt ar piedāvājumu izmantot pašu laukos izaudzēto, jo pašvaldība stingri iestājās pret lētajiem zviedru kartupeļiem, Itālijas tomātiem, gurķiem.
Zinot, ka skolām piegādātā produkcija tiek izaudzēta jau daudzus gadus labi pazīstamās mūspuses SIA «Ruģēni» laukos, vietā ir pieminēt apņēmību ieiet pilnīgi jaunā, līdz šim nezināmā biznesa nišā. «Mājās gatavot ir pavisam kas cits, bet — uzsākt ikdienas ēdināšanu septiņās izglītības iestādēs, piekritīsiet, diezgan liels risks. Ja nu aizejam pa burbuli…» Ritvars Leitens spriež, ka katrs lēmums tiek pieņemts apdomīgi. Protams, kas neriskē, nedzer šampanieti, un viena no viņa dzīves mācībām ir desmit Priekuļu laukaugu selekcijas institūta direktora gadi, arī Ruģēnu saimniecībā veiktais kartupeļu un citu dārzeņu šķirņu salīdzināšanas darbs, kas nostiprinājis pārliecību, ka biznesā atslābt nedrīkst: «Tā man ir gan Priekuļu institūta, gan personiski izietā skola, arī pārdzīvojot krīzes gadus, ka ir jādara, jāiet uz priekšu. Tiklīdz biznesā nenotiek attīstība, sākas atpakaļgaita. Man arī palaimējās, ka atšķirībā no pieredzējušajiem ēdinātājiem nepiedzīvoju jaunos noteikumus ar daudziem ierobežojumiem, jo «Vectēvs» savu darbību uzsāka tieši ar tiem.»
«ESAM VIENĀDI LABAS UN ATBILDĪGAS. Tāpēc darbs iet no rokas,» tā savu ikdienu raksturo SIA «Vectēvs» čaklās saimniecītes Kocēnu pamatskolā — no kreisas: Inga Bistrova, Lolita Miščenkova un Aisma Legzdiņa. Jāņa Līgata foto