JĀNIS KRĪGERS: «No rītiem es pirmais mostos, uzlieku kafiju vārīties, izņemu vienu spainīti ar augļiem, lai kādu laiciņu atlaižas un varu sākt griezt.»
SANDRA KRĪGERE: «Jā, svarīgi noķert īsto momentu.»
Jānis: «Tā kādas trīs stundas sēžam viens otram pretī un pie kafijas krūzēm griežam cidonijas. Citiem viesistabā ir atpūtas krēsli — mums saldētavas. Kā rudenī tās ieslēdzām, tā vēl neesam izslēguši. Elektrība gan diezgan tērējas. Vajadzētu cidonijas ilgāk glabāt svaigas, bet tad tām jānodrošina attiecīga temperatūra — plus divi grādi.»
Sandra, mācīta tehnoloģe: «Abi savulaik esam beiguši Jelgavas universitāti. Tāpat žurnālos receptes paskatos, ko citi tirdziņos piedāvā, un izveidoju ko savu. Ne vienmēr gan var paredzēt, kas sanāks. Visu darām paši. Lasām augļus, saldējam, griežam, pildām tarā un sestdienās braucam uz tirdziņiem — Straupē, Cēsīs, Valmiermuižā.
Esam tajos gados, kad cilvēki no darba tirgus izkrīt. Kad jau nāk pāri 50, nevienam vairs neesi vajadzīgs. «Mildā», kur iepriekš strādāju, nu jau viss kolektīvs nomainījies. Tā arī pie mājražošanas nonācām.»
Jānis: «Manā ģimenē cidonijas bijušas visu manu saprātīgo mūžu. Biju vēl mazs puika, kad tēvs no tām Valmierā spieda sulu, pats bija izgatavojis spiedīti un rīvīti, mamma taisīja sīrupu. Sukādes tajos laikos vēl nebija populāras, cidonijas vienkārši grieza un ar cukuru salika burciņās.
JĀNIS un SANDRA KRĪGERI jau sāk domāt par jauno sezonu. Jāņa Līgata foto