Tā žigli pārskrien sava mūža līdz šīm būtiskākajām pieturām…
Pirmās atmiņas (smaida)? Prātā pirmā skolas diena varoņos. Skola ir viena liela ikdiena, nākamais būtiskais manas dzīves posms bija apmaiņas 1997./1998. mācību gads Norvēģijā, kad gāju 11. klasē. Atgriezos un 2001. gadā pabeidzu Valmieras ģimnāziju. Tad uzreiz, kā tas toreiz bija un arī tagad pieņemts, lecu iekšā studijās – RTU Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātē elektrotehnoloģiju datorvadības studiju programmā. Pabeidzu un turpināju studēt. Un tad atkal pabeidzu un atkal turpināju studēt! Jau bakalaura studiju laikā 2003. gadā sāku strādāt turpat RTU laboratorijā vispirms par tehniķi, tad – par laborantu. Paralēli kopā ar tēvu strādāju arī mūsu ģimenes uzņēmumā Baltijas industriālais serviss, pēc tam nāca klāt vēl viens uzņēmums – Baltma. 2010. gadā aizstāvēju disertāciju, tagad jau kādu laiku esmu inženierzinātņu doktors.
Kas bija tas magnēts, kurš nu jau pirms daudziem gadiem no dzimtās Valmieras aizvilināja uz Cēsīm? Galu galā – toreiz RTU filiāle tur tikko dzima, pagaidu miteklis bija kādreizējās partijas komitejas ēkā pie stacijas, nebija arī praktiski nekādu laboratoriju…
Toreiz, 2010. gadā, jau RTU filiāles vēl Cēsīs nebija vispār. Tā kā gribēju kādu laiku padzīvot Vidzemē, tuvāk savai pilsētai, tad šī bija iespēja turpināt strādāt RTU, bet dzīvot Valmierā. Faktiski sākām veidot filiāli no nekā. Jā, tas bija izaicinājums – uztaisīt vienu struktūrvienību no nekā (smaida)! Viens pats aizbraucu, sākām ar Cēsu pašvaldības cilvēkiem runāt, meklēt palīgus… Divatā ar manu vietnieku pamazām visu stutējām augšā. Tikai 2011. gadā filiāle sāka reāli strādāt, es kļuvu par tās direktoru.
Vai tas tev, jaunam speciālistam, bija viegli vai grūti?
Viegli nebija, jo pieredze administratīvā darbā man bija ļoti maza. Bija jāsaprot, kā funkcionē gan pašvaldība, gan mūsu pašu RTU, viss zobratu kopums. Bija jāsaprot arī, kā darbojas citas organizācijas.
Valmierā taču palika ļoti nopietns Sokolovu ģimenes bizness, kurā gan metāla izstrādājumu ražošana masveidā eksportam, gan arī rūpnieciskā automatizācija.
Nuja, CNC virpošanas pakalpojumi un rūpnieciskā automatizācija. Jā, tur pamatā darbojās mans tēvs Konstantīns, pēdējos gados arī es cenšos vairāk pieslēgties, šobrīd jau esmu ar vienu kāju tur. Kamēr strādāju Cēsīs, uzņēmējdarbības procesiem Valmierā pieslēdzos periodiski, biju klāt uz vadības un valdes sēdēm, reizēs, kad nācās izlemt būtiskākus jautājumus. Protams, Cēsis paņēma praktiski 150% mana laika, bija periods, kad strādāju pa naktīm, arī brīvdienās. Neapšaubāmi – tas paņēma ļoti daudz enerģijas, privātbiznesam neatlika tik daudz.
IKDIENAS STIHIJĀ. Dekāns Alvis Sokolovs vienā no Vidzemes Augstskolas Inženierzinātņu fakultātes laboratorijām.