Ja pilnīgi precīzi, tad 2024. gada 1. jūlijā ap pulksten diviem pēcpusdienā Cēsu pievārtē nepilnu pārdesmit sekunžu laikā postoša vētra izveidoja lauztu un ar visām saknēm izrautu koku stigu varbūt simt metru platumā un vairāku kilometru garumā no Niniera ezera līdz pat tēlnieku Jansonu dzimtas mājām Siļķes pašā Gaujas krastā. Par laimi dabas stihija paskrēja garām biezi apdzīvotajam dārzkopības kooperatīvam pie Dukuriem un tikai nedaudz trāpīja – aizvirpuļoja gar vienu malu – pilsētas lielākajai kapsētai Meža kapiem.
Liesma toreiz pabija postījumu vietā pāris dienas pēc notikušā, kad Cēsu uzņēmējs ANDRIS LUKSTIŅŠ, kuram šeit no vectēva mantots īpašums – divi blakus esoši zemes gabali – un paša būvēta kompakta mūsdienīga dzīves telpa priežu silā pašā Niniera krastā, jau bija krietni ar zāģi pastrādājis. Sētā sastaptais saimnieks toreiz pajokoja, ka vētra attīrījusi viņam vietu iecerētās garāžas būvei, jo citādi šeit, Gaujas Nacionālā parka teritorijā, dabūt atļauju vairāku priežu nozāģēšanai būtu bijis ļoti problemātiski… Andrim nu jau divus gadus vecie notikumi dokumentēti gan foto, gan video formātā no zemes un no gaisa, tāpēc tagad, atkal Niniera krastā tiekoties, viegli atsaukt atmiņā toreiz piedzīvoto.
Kā, tavuprāt, nosaukt to, kas te notika pirms diviem gadiem?
Faktiski tā bija viesuļvētra, jo koki tika sagāzti no divām pusēm. Tas lielākais pūtiens bija no izcirtuma jeb Cēsu pilsētas puses, no ezera puses, kur vējam vieta ieskrieties, pūtiens nāca pretī. Koncentrētais postījumu laukums varbūt tiešām bija 100 metru platumā.
Kā uzzināji par notikušo? Vai pats tobrīd atradies šeit uz vietas?
Nē, pats uz vietas nebiju. Man pēcpusdienā 14.40 video WhatsApp atsūtīja kaimiņiene Maija Valaine, viņa bija izmisusi par to, kas notiks ar viņas (mūspusē zināmu interesantu objektu pie Niniera ezera) māju kokos. Lūk, šo (rāda video un atskaņo): «Pilnīgi viss nolauzts! Viss izgāzts! Visi koki, terase, laiva aizpūsta… Visi bērzi nolauzti, viss viņam uz namiņa sakritis virsū, pilnīgi viss.» To Maija saka par manu saimniecības ēku, uz dzīvojamām mājām nekas nebija uzkritis.
Kad pats ieradies un ieraudzīji visu savām acīm?
Kad es kopā ar dēliem pāris stundas vēlāk ierados ar busiņu no Cēsīm, no lielā ceļa pie mototrases nemaz nevarēja uz mūsu māju iegriezt iekšā – koki bija priekšā. Nācās piebraukt no otras puses, un tad pāri laukam un vēlāk cauri mežam kājām atnācām līdz šejienei. Lūk, te video no situācijas, te gan komentāros arī šis un tas necenzēts (atskaņo, smaida). Optimismu mēs nezaudējām. Sēta lielākoties bija pagalam, bet automātiskie vārti gan veseli! Tiesa, elektrības tobrīd nebija… Es pēc tam šo video klausījos un brīnījos, cik toreiz esmu bijis nosvērts, redzot visu notikušo. Arī mans paša būvētais tenisa korts viss bija izārdīts. Jā, postījumu bija daudz, bet apdrošinātāji visu samaksāja.
Vai tāds neliels šoks bija?
Nezinu, varbūt man tāds raksturs, bet tobrīd bija tā – tu saproti, ka ir slikti, un tu to vienkārši pieņem, tu tur nevari neko mainīt. Tā nu es kopā ar dēliem te ierados, visu ieraudzīju… Elektrības nebija, taču jau nākamajā naktī elektriķi bija klāt un visu darīja!
Laiciņš jau pagājis, taču varbūt tu varētu tādu nelielu kopsavilkumu iedot, kas šeit bija sapostīts no tā, kas bija iepriekš izveidots?
Manuprāt, lielākā skāde bija nodarīta labiekārtojuma infrastruktūrai. Tenisa korts sapostīts, zemē daudzi koki… Jā, 140 gadus vecas priedes es uzskatu par lielāku vērtību nekā štrunta sētu ap kortu! Es uzskatu, ka te daļēji vainīga arī pašvaldība, jo tomēr ap pilsētu meži tika izcirsti. Savulaik Meža likumā un Saistošajos noteikumos bija paredzēts, ka 2 kilometru rādiusā ap pilsētu nedrīkst veidot kailcirtes. Tomēr kailcirtes Priekuļu novada pašvaldība, tad vēl Cēsu novada nebija, tolaik izveidoja, argumentējot: ja ne tagad, tad nekad. Jo šobrīd 140-gadīgus kokus Gaujas Nacionālajā parkā vairs zāģēt nevar. Manuprāt, tā ir pašvaldības un valsts attieksme pašiem pret sevi, kad konkrētajā gadījumā nauda tika nostādīta augstāk par bioloģiskajām vērtībām. Domāju, ka tieši tāpēc te vējš varēja ieskrieties un tās atlikušās priedes, kas cirsmā bija palikušas, arī visas nolauza.
Kas toreiz tevi pārsteidza visvairāk?
Tas, ka koki nebija krituši vienā virzienā, bet daļa virzienā no ezera, bet otra – uz ezeru. Protams, arī tas postījumu apjoms, kādu ikdienā nekad neesi redzējis. Vētras ilgums, to es vēlāk redzēju novērošanas kamerās, bija 10 sekundes, nu, varbūt maksimums 14 sekundes ilga tas pūtiens, kad viss arī tika sagāzts! Jo vēja ātrums bija milzīgs! Man drošības kameras filmēja arī tad, kad elektrība jau bija atslēgusies, jo aprīkotas ar akumulatoriem. Pārsteidzošākais bija tas, ko vēlāk arī ar tet speciālistiem pētījām un kuram nebija skaidrojuma arī viņiem, ka tieši pirms tā lielā pūtiena 4 sekundes kameras apstājās. Neskatoties uz to, ka gāja no baterijām. Tātad tas elektromagnētiskais impulss bija tik milzīgs, ka visas elektroniskās ierīces apstājās!
Ar ko sāki sakopšanas darbus?
Ar motorzāģi zāģējām kokus, apzāģējām zarus, atbrīvojām no kokiem saimniecības ēkas jumtu, uz kura bija sakritušas sešas vai septiņas priedes…
Vai un cik lielu palīdzību saņēmi arī no vietējās pašvaldības?
Nekādu. Pat neatbrauca painteresēties. Par to vislielākais šoks, ar to arī izceļas Priekuļu pagasta pārvalde. Protams, es saprotu, ka (Cēsu novada pašvaldības domes priekšsēdētājam) Jānim Rozenbergam toreiz lielākās rūpes bija par Meža kapiem, kuri arī bija krietni papostīti, jo tur tomēr skartas lielas cilvēku masas. Arī šeit tas cilvēks, kurš Priekuļu pagasta pašvaldībā nodarbojas ar mežu apsaimniekošanu, bija atbraucis, taču ņēmās tikai pa savu mežu, nemaz nemēģinot iesaistīties arī mūsu, šeit dzīvojošo, problēmu risināšanā. Mēs paši praktiski divu stundu laikā sameklējām kompāniju, kas izved kokus, viņi, atsaucīgi cilvēki, uzreiz bija klāt ar savu tehniku. Faktiski divās dienās mēs te visu savu teritoriju bijām nokopuši. Uz piebraucamā ceļa darbojās Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vīri. Šis ir tas piemērs, kad mēs praktiski bez resursiem un bez kādām garām sarunāšanām divās dienās visu nokopām tā, ka vairs nebija neviena krituša koka, viss sazāģētais jau bija sakrauts krautnēs, un vēl pēc dienas mēs visus zarus izvedām ārā.
Kā bija ar pārējo operatīvo dienestu darbu? Te laikam vispirms jārunā par elektriķiem…
Ļoti operatīvi viņi strādāja! Nākamajā naktī pēc notikušā es paliku šeit uz vietas. Apsardzes nebija, elektrības nebija, bet marodieri ir ne tikai kara laikā… Arī šajos laikos īstenībā ir cilvēki, kuri izmanto situācijas, kad kaut kas – stikli izsisti, jumti norauti vai atplēsti – ir salauzts un stāv vaļā. Tad nu naktī uz 2. jūliju jau ap kādiem trijiem ieradās Sadales tīkla elektriķi ar savu tehniku un ļoti operatīvi elektroapgādi sakārtoja.
Nupat, 22. un 23. augustā, Latvijā arī vietām līdzīgi trakoja vētra. Kādas, tavuprāt, ir tās mācības, ko pēc 2024. gada 1. jūlija dabas stihijas šeit, pie Niniera ezera, esi sev personīgi pieņēmis? Nu, varbūt, ar ko vajadzētu laikus un nopietni nodrošināties, ja dzīvo, var teikt, meža vidū…
Šobrīd tehnoloģijas ir gājušas uz priekšu. Es nepiekrītu, ka teju katrā vietā ir jābūt šādam 64 kilovoltu ģeneratoram, kāds man te stāv – ar tādu var nobarot visu degvielas uzpildes staciju vai, iespējams, arī vienu daudzdzīvokļu māju ar elektrību nodrošināt. Starp citu, es būtu bijis šajā reizē gatavs šo ģeneratoru iedot, ja kāds man būtu piezvanījis, taču Cēsīs laikam to postījumu bija mazāk. Es nepiekrītu Preiļu novada pašvaldības vadītājam un arī mūsu Valsts prezidentam Rinkēviča kungam, kuri televīzijā bija sašutuši par to, ka uzņēmēji nenodrošina ģeneratorus veikalos un degvielas uzpildes stacijās. Abas man piederošās stacijas strādāja! Vienīgā problēma bija tā, ka pārtrūka LMT sakari, tas nozīmē, ka sakaru torņiem Latvijā nav ģeneratoru. Manuprāt, tas būtu primārais, nevis veikali un benzīntanki! Šiem sakaru torņiem – LMT, Bite un Tele2 – visiem bija traucējumi, kur nu kuram kurā reģionā. Tieši tāpēc atslēdzās automātika, jo tai vairs nebija sakaru ar mākoni, kas nodrošina darbību. Šeit, savā īpašumā pie Niniera ezera, esmu nopircis Starlink internetu, es atsakos no tet pakalpojumiem, jo viņu augstprātība ir neizmērojama. Tobrīd, kad saku tet, ka man mežā nav sakaru un ka es nevaru kontrolēt tās ierīces, kuras jau esmu iegādājies, saņemu atbildi – ko jūs gribat, jūs taču dzīvojat mežā. Tad nu es arī izvēlējos Iona Maska piedāvātos Starlink pakalpojumus, viņš nodrošina tos ļoti labi. Es cilvēkiem pilnīgi noteikti ieteiktu domāt par lokālām mājas baterijām (tās uzpildīt var no saules paneļiem, bet var arī no elektrības tīkla), to iegādei var izmantot valsts atbalstu. Ja izvēlas pareizo ražotāju un pareizās baterijas, tad tajā brīdī, kad elektrības tīkls atslēdzas, tas saucas Off Grid (bez tīkla) režīms, milisekunžu laikā padeve pārslēdzas uz baterijām, un jūs to praktiski pat nejūtat. Tas arī pasargā elektroierīces no bojājumiem. Ilgtermiņā šāds ieguldījums, kur arī valsts atbalsts pieejams, noteikti atmaksājas.
SKATS UZ POSTAŽU NO GAISA. Drona uzņēmumā redzams, kā Andra īpašumā Niniera ezera (augšpusē) krastā koki gar zemi lielā daļā teritorijas, priedes sakritušas gan uz saimniecības ēkas (kreisajā stūrī), gan uz tenisa korta (labajā stūrī).
PRIEDES UZ JUMTA. Saimniecības ēkas jumtam bija uzgāzies kāds pusducis priežu.
SKATS VĒTRAS TRASĒ. Šādu priežu pļāvumu 2024. gada jūlija pirmajās dienās varēja redzēt Gaujmalas mežā pārsimt metrus no tēlnieku Jansonu mājām Siļķes. Autora un Andra Lukstiņa privātā arhīva foto
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Videi saudzīgi — klimatam draudzīgi» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2026.LV/RMA/1.6.1/007