Pulkstenis rāda divpadsmit
1698. gada 30. decembrī Valmieras draudzes mācītājs Johans Nikolajs Hardungens (Johann Nikolaus von Hardungen; mācītājs no 1696.g. līdz 1702.g.) pēc senas tradīcijas divu draudzes priekšstāvju klātbūtnē svinīgi atvēra ar trīs atslēgām nodrošināto baznīcas naudas lādi, tā saucamo «Dieva kasti», lai norēķinātos ar sanākušajiem kreditoriem un amatniekiem par aizritējušajā gadā pie baznīcas, skolas, mācītāja muižas un diakonāta veiktajiem darbiem.
Līdz ar citiem savu rēķinu — astoņas sudraba markas — gaidīja arī latvietis Andrejs Stagars. Viņš baznīcas torņa pulkstenim vasaras vidū bija pierīkojis jaunu atsperi un uzvelkamo sviru.
Jau 15. gadsimta beigās daudzu Eiropas pilsētu baznīcu un rātsnamu torņus greznoja pulksteņi, kuri pēc katras aizritējušās stundas ar zvana skaņām vēstīja pilsētniekiem pareizu laiku. Bet Vidzemē vēl 17. gadsimta sākumā torņu pulksteņi bija retums, tuvākie skaitīja laiku Rīgā un Tērbatā. Eiropā pulksteņmeistara amats tika cienīts un pienācīgi atalgots: ar 10 sudraba dālderiem gadā, piedevām natūrā rāte piešķīra ap 150 kilogramu maizes labības.
SKAISTA. Rīgas iela Valmierā. Skats uz Sv. Sīmaņa baznīcu 1920. gados. Foto no Valmieras muzeja krājuma
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv