«Karš ir jāuzvar, un tam jābeidzas mūsu zemē,» sarunā ar mani piekrīt Ksenija Ureviča un, novērtējot visu, ko Latvija piedāvā, un cilvēku atsaucību, mācās dzīvot šeit un tagad.
«Mana mamma ir atgriezusies Ukrainā. Mēs esam no Zaporižjes apgabala. Nevis no pilsētas, bet apkārtnes, un mamma ir atgriezusies tajā valsts daļā, kas pašlaik ir okupēta. Mēs sazināmies, ir jādzīvo. Naktīs pārcieš apšaudes, no rīta iet uz darbu. Esot jau pierasts, es gan nezinu, kā pie tā var pierast,» vērtē Ksenija. Viņa kopā ar dēlu, kas mācās Valmieras Viestura vidusskolas 6. klasē, par savām mājām jau 900 dienas sauc Valmieru.
IT KĀ VISS LABI, bet sajūta, ka dzīve melnbalta. Tā reiz teica arī Ksenija Ureviča. Tagad viņa vērtē, ka var uz laiku, kas cilvēkam dots, raudzīties citādi, ieraugot krāsainu pasauli sev apkārt. Foto no personiskā arhīva