Sieviete atzīst, ka Latvijā viņu notur mazmeitas vēlme spēlēt vijoli, un nožēlo tikai vienu – «cik skaista un garšīga būtu mūsu tikšanās vasarā – mums ir āra pavards, kas nedūmo, patvāris, kas mutuļo, izravēts un košām puķēm sastādīts dārziņš un katli, kuros visos būtu kas garšīgs.»
Neesmu sevišķa
Raita Sīmane ir piekritusi pastāstīt par savu dzīvi, kaut «nekā īpaša jau tajā nav». «Varbūt labs cilvēks esat?» jautāju smiedamās un ticot, ka tieši tā arī ir. «Citi jau par mediatoriem nekļūst,» turpinu uzmundrināt un kliedēt kautrību, bet Raita stāsta kā pie bikts vai darba intervijā.
«Piedzimu Limbažos 1965. gadā, man tagad ir 57 gadi. Kad man bija viens mēnesītis, nomira mana māmiņa. Viņu es, protams, neatceros. Mani izaudzināja vectēva māsa, kas pieņēma savā ģimenē kā septīto bērnu. Visu bērnību un jaunību pavadīju Salacgrīvā pie jūras. Augu brīvi un laimīgi, taču noteikumi ģimenē bija stingri. Tolaik ļoti uzpasēja meiteņu godu. Tas bija pats galvenais – lai tikai neslava nesanāk ģimenei! Audžuvecāki mūs visus nosargāja, no ceļa nenogājām.»