Ko mēs stāstītu par Valmieru, Mazsalacu, Trikātu, Rīgu, esot citā valstī, starp turienes ļaudīm? Ukrainietes izvēlas lepoties domās, vārdos un darbos, stāstot un rādot, cik skaista, ziedoša bijusi viņu dzimtā vieta un kā to diemžēl mainījis karš.
Valmierā dzīvojošie ukraiņi aicināja kopā savējos un vietējos uz stāstu pēcpusdienu. Ukrainietes bija sarūpējušas faktus, attēlus, un bija interesanti klātesot. Atstāstīt nav iespējams, bet daži vēstījumi, kas nodoti, ir šajās rindās, jo tāds bija arī Valmierā dzīvojošo ukraiņu vēlējums – lai «Liesma» pastāsta, kāpēc Ukraina nepiekāpjas un nepiekāpsies, jo katrs ciems, katrs kvadrātkilometrs ir viņu zeme un tur bijis kādas dzimtas, arī kāda stāsta sākums.
TIK DAUDZ SENA un skaista, kas gadu simteņiem glabāts, bet tik daudz izpostījis agresors, – tā, stāstot par savu bērnības pilsētu Slovjansku un Mariupoli, kur ģimeni pārsteidza karš, sacīja Jelizaveta Hmelevska. Ārijas Romanovskas foto