Sevi atklāj hip-hop dejā

Dzirdēju, ka esi kļuvis par brīvprātīgo.

Jā. Nezinu, kāpēc tā notika, bet savā septiņpadsmitajā dzimšanas dienā vēlējos ko citādāku un draugiem dāvanu vietā lūdzu ziedot man naudu ceļam uz Vaidavu, lai tur jauniešiem, kuriem varbūt nav šādas izdevības, iemācītu ko jaunu.

Iemācīt vari to, ko pats labi proti. Kas tas ir?

Tā ir dejošana, precīzāk, hip-hop dejas.

Kad un kur pats tās sāki dejot?

Sāku dejot nu jau pirms sešiem, septiņiem gadiem. Kad man palika 14, trenerīte piedāvāja pamēģināt mācīt dejot citiem. Nodomāju, ka tas varētu būt forši. No tā laika joprojām turpat Latvijas Gāzes ofisa ēkā, «Kustību bāzē», esmu trenera palīgs. Vienā brīdī izdomāju, ka vajadzētu pamēģināt to darīt vēl kaut kur.

Pie kā pats trenējies?

Pie Anitas Lielmanes, joprojām dejoju un arī palīdzu Anitai.

Cik daudz jauniešu Valmierā mācās hip-hop dejas?

Valmierā ir trīs grupas: juniori vecumā no 5 līdz 12 gadiem, pavisam 30 — 40, vidējā grupa, kas ir vidusskolas bērni, arī apmēram trīsdesmit, vēl ir  vecākā grupa, kurā dejoju arī es, tajā esam 11 —12 cilvēki.

Kāpēc izvēlējies šo, laikam pat var teikt, sporta veidu?

Dejošana ir izpausmes līdzeklis, iespēja parādīt, kas tu esi  — raksturu, varēšanu,  kas tevī iekšā.

Cilvēks dažādās dzīves situācijās mēdz būt citāds... Kāds tu esi dejā?

Piemēram, ja jūtos priecīgs, deja ir priecīga, ja dusmīgs vai bēdīgs, kustības ir stingras. Emocijās jāparāda, ka esmu ar kaut ko neapmierināts vai priecīgs.

Un kas notiek, ja tu kā treneris esi neapmierināts, bet pārējie tajā dienā priecīgi?

Hip-hopā tu parādi, ka atšķiries no pārējiem, kaut vai ar to, ka esi neapmierināts.

BRĪVPRĀTĪGAIS — MIĶELIS BENUŽS. Jāņa Līgata foto