Siltās un aukstās runas
Gan jau kāds man pārmetīs, ka tā var apzīmēt tikai ēdienus, taču es rakstu šo viedokli par 18. novembrī televīzijas ekrānā dzirdētajiem Latvijā pazīstamu un pilnīgi nepazīstamu ļaužu publiskajiem vēstījumiem, tāpēc atļaušos savu subjektīvo vērtējumu par katra priekšnesuma vēstījumu samērīt tieši šādā gradācijā.
Siltā – līdz sirdij aizgājusī, par lietu kārtību un virzību teiktā runa. Aukstā – iespējams, virtuozāk uzmeistarotā, taču tajā pašā laikā bezpersoniskā svētku uzstāšanās. Mani Latvijas 101. dzimšanas dienā uzrunāja trīs cilvēki – ar savu sprediķi arhibīskaps Jānis Vanags, ar savām nākamo Valsts prezidentu runām piektklasniece Aleksandra un divpadsmitklasnieks Matīss. Lai piedod de iure mūsu valsts pirmā persona, taču no viņa vismaz trijām publiskajām uzstāšanās reizēm tikai vienā – uz Nacionālā teātra skatuves – bija īstens patiesības mirklis, kad Egils Levits uzaicināja visus klāt-esošos sadoties rokās. Viss pārējais, protams, bija teju perfekts izpildījumā, taču izskanēja man kaut kur paralēlā pasaulē... Šķiet, mūsu prezidents, izglītots vīrs, savus tekstus raksta pats, tāpēc tajos ik pa brīdim uzpeld pa kādam interesantam, līdz šim reti lietotam apzīmējumam, izteikumam. Protams, tie visi ir latviski, taču reizēm var diskutēt par interpretāciju.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv
Svētki ir vien svētki, tādēļ naivi tajos, tikai pie televizora ekrāna sēžot, daudz jaunumu un skaistu domu runās saklausīt. Jau tas vien ir lieliski, ka mums tagad ir Prezidents, kas vismaz runas brīvā plūdumā saka, var pat teikt, ka sarunājas ar cilvēkiem, nevis kaut ko nolasa no papīra. To, ka E. Levits runā tiešām brīvi, pat improvizējot, varēja pārleicināties kaut vai raidījumā zem attēliem zibošajos teksta titros (kas gan televīzijai laikam jau bija iedoti laukus), kad Levita tiešraidē teiktais brīžiem diezgan būtiski atšķirās no titros lasāmā. Svētki bija gaiši un lieliski un beigsim tacu reiz svētku pasākumiem un runām pat subjektīvi piekasīties!