Brāļu kapos atdusas Pirmā pasaules karā kritušie un slimnīcā mirušie latviešu strēlnieki, kā arī daži krievu un vācu karavīri, 1919. gadā kritušie sarkanarmieši un Latvijas Neatkarības karā kritušie nacionālo bruņoto spēku karavīri. Grāmatas “1915-1920 kauju un kritušo karavīru piemiņai” (1999.g.) autors Jānis Lismanis konstatējis, ka dažādos avotos norādīts atšķirīgs apbedījumu skaits no apmēram 140 līdz 156 kapu vietām, kuru skaitā daudz nezināmo karavīru.
Līdzīgi kā citviet Latvijā, arī Valmierā un apkārtnē drīz pēc Neatkarības kara beigām sabiedrības pilsonisko aprindu pārstāvji sāka aktīvāk darboties, lai saglabātu bojā gājušo karavīru piemiņu. Šajā ziņā lielākie nopelni bija Sieviešu palīdzības korpusa Valmieras nodaļas dalībniecēm, kuras gan popularizēja ideju par pieminekļa celšanu Valmieras Pilsētas kapsētā, gan vāca līdzekļus šīs idejas realizēšanai.
Valmierā divreiz mēnesī iznākošais žurnāls “Draudzes Vēstnesis” (Nr.12.) 1923. gada jūnija vidū rakstīja: “Valmieras pilsētas kapos pēdējās dienās jo cītīgi tiek strādāts pie kapiem, kuros atdusas kareivji, kas krituši kaujās par Latvijas atbrīvošanu. Kapu vietas jau apsētas ar zāli un patlaban tiek strādāts pie pamata likšanas piemineklim, kura atklāšana nolikta uz 22. jūniju, kā karā kritušo piemiņas dienu. Piemineklis izmaksājis ap 1160 latu un tiek pagatavots Valmierā Konca kga akmeņkaltuvē.”
PIEMINEKLIS Brāļu kapos Valmieras Pilsētas (Centra) kapsētā atklāšanas dienā 1923.gada 22.jūnijā. Jāņa Ošes foto