Te nu ir mana paradīze
No Valmieras braucot un visai drīz aiz Bukas nogriežoties pa kreisi, līkumots zemes ceļš vijas uz Burtnieka pusi cauri mežainiem kilometriem un plašiem labību laukiem.
Ikviens braucējs grants ceļā saceltu putekļu grīsti, kuru varētu redzēt labi tālu un pēc tās noteikt vēja virzienu, bet todien, kad braucam ciemos uz Burtnieku pagasta «Mazkauliņu» mājām pie GUNTA EGLĪŠA, braucēju, kas traucētu apcerīgo vasaras vakaru, nav daudz. Ja cilvēks uz brīdi apstātos traukties un ieklausītos, dzirdētu, kā sačukstas briestošās vārpas un varbūt pat, kā teika stāsta, netālu esošā Burtnieka ezera dzelmē aizlaikos nogrimušās baznīcas zvanu.
Abpus ceļam plešas zaļa jūra, kuru tikai retumis izraibina pa kādam ēku pudurim. Tie iekārtojušies latviešiem raksturīgā attālumā cits no cita, lai kaimiņš ir redzams, bet pietiekami tālu, lai katrs savā valdījumā justos kungs un ķēniņš.
GUNTIS EGLĪTIS.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv