Blēņas
Mamma iesēja dārzā kukurūzas graudu. Visi ilgi gaidīja, kas tur būs. Izauga pamatīgs stiebrs ar zaļām atzarēm. Nekā vairāk tur nebija. Tad brālītis izdomāja, ka vajag atzaros iespraust ziediņus. Meklējām ko piemērotu. Beidzot atradām rozā flokšus. Norāvām ziedus, saspraudām un atsaucām mammu. Viņa bija patiesi pārsteigta, bet tad ieradās Grošiņa.
– Tādi pazīstami ziediņi, – viņa teica. Mammai ģīmis izstiepās.
Mājā bija divas vienādas, lielas, baltas porcelāna krūzes. Kādā reizē viena no tām man nokrita zemē un sadalījās vairākos lielos gabalos. Gunītis paskatījās un izdomāja, ka varētu to salīmēt ar maizes mīkstumu. Tā arī izdarījām. Tagad jāgaida, kad ar to varēs izstrādāt kādus jokus. Drīz vien tāds brīdis pienāca.
– Jautrīt, Gunīt, atnesiet lielo, balto krūzi! – mamma sauca no dārza.
– Vai šito? – Gunītis ar salīmēto krūzi parādījās balkonā.
– Jā, jā, nes tik šurp! – mamma sauca.
– Še, ķer! – mīļais dēliņš bezrūpīgi atsaucās un nekavējoties meta krūzi lejā. Elza pat nepaspēja izkustēties, kad krūze sašķīda sīkos gabalos uz celiņa betona plāksnēm. Mamma neticēja savām acīm un tik elsa vien. Mēs gaidījām. Tad pienāca tētis un, paskatījies uz mūsu melīgajiem ģīmjiem, visu saprata.
VALMIERAS CENTRS XX gadsimta 30.gados. Foto no «Liesmas» arhīva