Lācene tobrīd tuvumā nav bijusi, un labi, ka tā, jo, sargājot savus mazuļus, tā noteikti būtu agresīva. Vai siltais laiks, vai arī mežstrādnieku radītais troksnis lāceni ziemas vidū pamodinājuši un tā migu pametusi, to tagad grūti izvērtēt. Nav arī īstas skaidrības, kas noticis, vai no nosalšanas ir paglābušies lācēni. Zināms vien tas, ka migas vietā meža kopšanas darbi tika pārtraukti, turklāt tai tuvoties, lai neradītu sev apdraudējumus, līdz pat maijam nedrīkst pat zinātnieki un Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) speciālisti. Pastāv gan iespēja, ka lācene pie migas atgriezās un par lācēniem paguva parūpēties. Tā ļauj domāt arī tas, ka, apsekojot šī meža kvartāla ārējās robežas, netika konstatētas no tā izejoša lāča pēdas.
Lāčus Latvijā nu jau pamanām bieži, taču to migas, turklāt ar piedzimušiem lācēniem, vēl ir liels retums. Tādēļ atradums Limbažu pusē no jauna izraisījis diskusijas par lāču vietu Latvijas dzīvnieku pasaulē un arī saskarsmē ar cilvēkiem.
PADOMI INFOGRAFIKĀ. Kā no lāčiem baidīties, bet nenobīties.