Augusta sākumā visas augstākminētās prasības piepildījās, zvaigznes nostājās vienā līnijā, un trīsdiennieks varēja sākties. Nu gan, teiks kāds pieredzējušais, kurš ta’ pa Gauju nav braucis! Taisnība ir, bet daļēja. Lielākā daļa iecienīto maršrutu parasti atrodas starp Strenčiem un Siguldu, retāk braucieni sākas Valkas tuvumā. Tāpēc bija interesanti apskatīt upi vēl tālāk uz ziemeļaustrumiem un izbraukt to posmu, kur Gauja funkcionē kā robeža starp Latviju un Igauniju. Starts tika dots Apes novadā pie Virešu tilta. Uzreiz pārsteidza divas lietas: cik Gauja tajā pusē ir šaura, tikpat arī aizaugusi. Zāle ir tik bieza, ka mazākā novirze no šaurās tīrā ūdens strīpiņas draud ar nopietnu fizisku darbu pie airiem un ne tikai. Bet vismaz kritušo koku un zemūdens akmeņu nav tik daudz. Ūdens dziļums — kā jau Gaujā: te sekls, te dziļš. Vispār jāsaka, ka tik seklu Gauju kā šovasar īsti neatceros. Tikt pāri upei vairākās vietās varēja pat garajās biksēs, nemaz šortus nevajadzēja.