Kaut vai tādēļ, ka Daugava uz jūru nes lielu daļu svešās zemēs savākto ūdeņu, turpretī Gauja savējos vāc, savāc un iekrāj vien no Latvijas avotiem, ezeriņiem, ezeriem un pietekām. Arī tādēļ, ka šī upe lielā savā daļā tek pretī saullēktam un kopš seniem laikiem daudziem ir ļāvusi piepildīt vēlējumus, ka Māras un citu latviešu dievību godināšanas dienas rītos ir jāmazgājas tieši šādā, saulei pretī plūstošā ūdenī. Tad arī dzīves un darba gaitas pretī saulei vedīšot. Un, ja jau pie Gaujas joprojām esam, tad no senatnes līdz mūsdienām esam pietiekami pareizi vesti.
Gauju var uzskatīt arī par mūsu senču apdzīvoto teritoriju iezīmētāju, jo labu gabaliņu tā plūst, meklē savai straumei ceļu gar igauņu zemēm, kuri upei devuši skaņās diezgan līdzīgo Koivas vārdu. Gandrīz vai žēl, ka upei senatnē pietrūcis spēka pielīkumot tagadējai Latvijai vēl kādu zemes strēlīti klāt. Bet varēja būt arī daudz sliktāk, ja Gauja no Vidzemes augstienes, gluži tāpat kā netālu dzimušās Amata un Rauna, pa taisno būtu notecējusi lejā, lai tiktu līdz jūrai jau pēc apmēram 90 kilometriem.
TILDERU DOLOMĪTA LAUZTUVĒS. Daudz paņemts, bet vēl jau ir. Ārijas Romanovskas foto