Latvijas sešu starptautiski nozīmīgu mitrāju teritoriju (Ramsāres vietu) vidū ir arī Ziemeļu purvi, no kuriem daļa atrodas Ramatas pagastā. Tādēļ arī šeit iepriekšējā sestdienā zinātnieku grupa, kas šajos purvos bioloģijas doktores Māras Pakalnes vadībā realizē Life+ projektu «Prioritāro mitrāju biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā», ieinteresētajiem (tādu pagastmājā bija sapulcējies daudz) stāstīja par šiem purviem.
M. Pakalne zinātniskiem terminiem nepiebārstītā sarunā raksturoja situāciju Rietumeiropā, kur 90 procenti purvu ir iznīcināti. Arī tur nu radusies sapratne — ja izzūd purvi, tad noplok ūdeņi arī akās un upēs, sausāks kļūst mikroklimats, pēc tam jau būtiski mainās klimats visā Eiropā. Lai glābtu situāciju, daudzviet Vācijā un Holandē sākta purvu atjaunošana, bet tas neizdodas ātri. Viņa skaidroja: «Purvs kā sūklis uzsūc un saglabā ūdeni, pēc tam to atlaiž dabas apritē atpakaļ vien pakāpeniski. Tādi milzu sūkļi ir tieši augstie purvi, kādi ir arī Ziemeļu purvi. Eiropā tādu ir palicis maz, un tādēļ tie ir ieguvuši prioritāro aizsardzības statusu. Esam laimīgi, ka mums vēl šādi purvi ir, ka varam vēl iet arī tos skatīt.»
SARUNA DABĀ. Zinātniece Māra Pakalne (centrā) cenšas Mazsalacas domes priekšsēdētāju Hariju Rokpelni pārliecināt, ka ar ūdeņiem bagāts Ramatas Lielezers ir novada viena no lielākajām vērtībām. Ārijas Romanovskas foto