. «Līdz tam novads bija vairāk atpazīstams ar Zilo kalnu, Dikļiem, Vaidavā ar Krēslinieku muzeju un mūsu zāļu sievu Zeltīti Kavieri, bet Kokmuižas svētkus apmeklēja ne tikai vietējie cilvēki, arī ļoti daudz ciemiņu, kas pirmoreiz pabija Kocēnos.» I. Amoliņa norāda, ka, plānojot jaunos tūrisma maršrutus, arī tūrisma firmas izvēlas tos papildināt ar nebijušiem piedāvājumiem un pirms Valmieras teātra izrāžu apmeklējuma klientiem ieteikt objektu apskati Valmieras tuvumā. «Kokmuiža savos svētkos mēģināja sevi pieteikt arī kā ekskursiju mērķis, un tūrisma firmas to ir pamanījušas. Līdz šim gan cilvēki nebija uztvēruši, ka Kokmuižas ēkā darbojas skola, tāpēc objekts nav pieejams jebkurā laikā. Bet, iepazīstinot cilvēkus ar to, ka šī nav klasiska muižas ēka, viņi apmeklējumus plāno brīvdienās, jo ko redzēt un klausīties šeit ir gana daudz. Arī muižas auru var sajust pilnībā. Jāteic, ka Kocēnu skola ir ļoti piedomājusi, lai man kā gidei būtu interesanti un saistoši skolā ieiet un iepazīstināt atbraucējus ar to. Protams, pirms tam ir stāsts par Kokmuižas parteru, par Saules pulksteni, par Šrēderu dzimtas pārstāvi, kurš kļuva par slavenu dārznieku arī plašajā Krievijas impērijā, strādājis pat Krimā, un kurš vēlējies sakopt arī sava tēva īpašumu šeit.