Publikācijā apkopoti zinātnieku secinājumi, kas pierāda, ka Latvijā pēdējos gados popularitāti ieguvušais makšķerēšanas veids, kad noķertās zivis tiek atlaistas, būtībā ir pret šīm ūdeņu iemītniecēm ļoti nežēlīgs un arī zivju resursu pavairošanā labumu nedod.
Būtiskākais: arī zivīm ir nervi, un arī tās izjūt sāpes, jau tikko pieķērušās pie āķa. Kad neizdodas atbrīvoties, sākas stress, pastiprināti izdalās adrenalīns un kortizols, paātrinās sirdsdarbība un elpošana. Jo ilgāks ir laiks no zivs noķeršanas līdz atlaišanai, jo augstāks kortizola līmenis rodas zivs asinīs. Turklāt pētījumi rāda, ka pat pēc palaišanas kortizola ietekme saglabājas ilgi: tā samazina zivs turpmāko augšanas ātrumu, rada reproduktīvo funkciju izmaiņas, var pat neattīstīties ikri. Vēl, kamēr zivs cīnās, cenšas atbrīvoties no āķa, visa tās ķermeņa enerģija tiek iztērēta muskuļiem un nepietiek citiem orgāniem. Tādēļ pēc atlaišanas zivij var pat vairs nepietikt spēka baroties. Muskuļu darba rezultātā audos uzkrājas pienskābe, kas noved pie muskuļu vājuma, pat nāves. Jo lielāka zivs un ilgāk makšķernieks ar to cīnās, jo lielāks ir pienskābes daudzums. Tādēļ it sevišķi lielo zivju izdzīvošanas iespējas pēc atlaišanas ir mazas.
LOMS. Savs prieks ir arī makšķerniekam, kurš «ķer un atlaid» principiem nepiekrīt.