Atšķirībā no lauku ainavām, kur birušlapas drīkst lidot, kur vien vējš tās nes, Valmierai katru rudeni klāt nāk nokritušo lapu kopā vākšana un projām gādāšana. Tādēļ ne vienā vien ielas nostūrī vai graviņā dzirdama pat diezgan paskaļa pukošanās, ka pilsētā koku, kuros mēdz augt lapas, ir par daudz un ne viens vien sētnieks par viņa teritorijā kalst sākušo vai bebra nograuzto lapuradi pat dziļi sirdī priecājas.
Šādas domāšanas redzesleņķī visādā ziņā pozitīvi ir vērtējama pat tikai dažu pamatīgu koku zemē nodabūšana Zaķu saliņas malā pie tilta pār Rātsupīti. Tāds pasākums turklāt tur notika pietiekami laikus, kad koki vēl pat nebija sākuši domāt par atlapošanos un apkārtnes piebirdināšanu.
Pirmo reizi, kad rudens sākumā pie upītes tur pamanīju krustām šķērsām sakritušos koku stumbrus, daudzi valmierieši domāja, ka bebri traki sausajā vasarā, kad pat Gauja sāka bez ūdens palikt, te sarīkojuši talku, lai vismaz Rātsupīti aizdambētu un vismaz tajā savai izdzīvošanai ūdeni sakrātu.
Tikai nopietnāk vērtējot te notikušo, sapratu, ka te darbošanās ir bijusi vīriem ar motorzāģiem. Nojaušu arī, ka koki, no kuriem vairāki bija pārāk augstu uzstiepušies, tiešām bija jānozāģē, lai tie nenogāztos uz elektrības līnijas vadiem. Tātad neatliekama vajadzība, par kuru nedz jokot, kur nu vēl šanot pat nevajadzētu.