Saņēmu Jūsu rakstu no 7. maija un aizsūtīju lūgumu pie Kultūras Fonda pēc 56000 rbļ. līdz 1.jūlijam, pielikdama izvilkumu iz budžeta par apr[īļa], maija un jūnija mēnešiem. Lūdzu atsūtiet man drīzumā apsolīto naudu, jo nekā nevaru iztikt. Nevienam skolotājam nevienu dienu nevaru parādā palikt, jo viņiem tieši no tā ir jādzīvo, ko viņi Mūzikas skolā pelna.
Priecājos, ka uz priekšu ir labākas izredzes, tomēr baidos, ka mūsu skola vairs uz priekšu tādā apmērā kā līdz šim darboties nevarēs, jo neviens skolotājs par to algu vairs nepaliek, tādēļ, ka dzīves dārdzība no decembra mēneša ir lielā mērā pieauguse un visās skolās algas pēdējā laikā trīskārtīgi paceltas. Tāpēc biju spiesta visiem darbiniekiem uzteikt. No rudeņa skola tikai varēs pastāvēt, ja valdība viņu pārņem, jeb ja mans iesniegtais budžets tiek apstiprināts divi reizi palielinātā veidā.
Tas, ko iepriekš Ķirpīte bija izteikusi bažās par skolas finansējumu, piepildījās. Par to liecina viņas vēstule Jāzepam Vītolam 1921. gada 14. jūlijā:
Ar Jūs[u] rakstu no 7.maija man paziņojāt, lai nelikvidējot skolu, jo esot labākas izredzes uz 1.jūliju. No Jūs[u] atbildes atkarājas skolas liktenis. Tagad jau ir 14. jūlijs, bet velti esmu līdz šim gaidījuse uz kādu ziņu no Jums, un ar katru dienu skola krīt dziļāki iekšā parādos.
Valmieras apriņķa valdes nams Gaujas ielā 15, kur no 1920. līdz 1922. gadam darbojās Mūzikas skola. 1920. gadi. Attēli no Valmieras muzeja krājuma