Valmierā 1908. gadā toreizējā Dzirnavu ielā, kas atradās Gaujas nogāzē nedaudz zem pilsētas tilta, Jēgera kokapstrādes un drēbju velšanas fabrikā tika uzstādīts līdzstrāvas tvaika ģenerators. Saražoto enerģiju izmantoja gan fabrikā, gan dažiem centra veikaliem un namiem. 1909./1910. gadā Gaujas krastā zem Sv. Sīmaņa baznīcas tika uzbūvēta pirmā pilsētas elektrostacija un pilsētas ūdenssūknis, kurā darbojās divi dīzeļdzinēji, divi ģeneratori, bet pēc dažiem gadiem uzstādīta vācu firmas Wolf 80 ZS tvaika lokomobile un vēl viens ģenerators. Valmieras elektrostacija patstāvīgi darbojās līdz 1939. gada rudenim, kad tika pieslēgta jaunajai Ķeguma spēkstacijai.
Dažādos dokumentos Valmieras iestāde, kas pēc būtības bija termoelektrocentrāle, saukta dažādi, – gan par pilsētas termoelektrostaciju, gan elektrības staciju, elektrības iestādi, elektrostaciju, jo tās funkcija bija ne tikai ražot, bet arī sadalīt un piegādāt. Kā kurināmais tika izmantota nafta, malka, akmeņogles un kūdra. Vēsturiski iestādes vajadzībām izmantotas vairākas piebūves, bet šodien palicis vien iestādei pakļautais pilsētas ūdenstornis un 20. gs. sākumā celtā ķieģeļu ēka, kurā atradās gan elektrostacija, gan pilsētas ūdens sūknētava.
DARBĀ. Elektromontieri Rīgas ielā 1931. gadā. Ielas pusē Hermanis Šīrants.