Varbūt tiešām mēs netiekam galā?
Diskutabla tēma
Pirms simt gadiem, 1919. gada decembrī, Valmierā lauku kara tiesa piesprieda visbargāko sodu vienpadsmit jauniem cilvēkiem, kuri toreizējā Kokmuižas kapličā bija sapulcējušies un varasvīru apcietināti kā bīstami noziedznieki. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā sociāldemokrāti jauniešu nežēlīgās sodīšanas faktu nosodīja, lai celtu savu popularitāti. Padomju varas gados, pēc Otrā pasaules kara, izveidojās un nostiprinājās leģenda par 11 varoņiem komjauniešiem, ko propaganda uzturēja spēkā: iznāca grāmatas, tapa mākslas darbi, Valmierā atklāja piemiņas vietu ar iespaidīgo Jāņa Zariņa pieminekli, pārdēvēja ielu un vidusskolu, gadus trīsdesmit uz Komjauniešu kalniņu ziemas spelgonī devās lāpu gājieni. Atmodas laiks aizslaucīja arī šos stāstus, vietā neko neliekot. Un varbūt tikai tagad, pēdējos gados, sabiedrībā nobriest viedoklis, ka arī uz šādiem traģiskiem notikumiem jāraugās no vairākiem aspektiem, balstoties uz faktiem un arhīvu dokumentiem. Šajā gadījumā — saprotot, ka bargi sodīto īsais mūžs padomju historiogrāfijā pārmēru heroizēts. Valmieras muzejs bija uzņēmies pieskarties šai diezgan jūtīgajai un diskutablajai tēmai — pārskatīt vēsturi — sadarbībā ar sociālās un pilsoniskās mācību jomas pedagogiem, bet muzeja zālē netrūka arī interesentu: tas taču notika Valmierā, kaut arī pirms simt gadiem.
VALMIERAS MUZEJA DISKUSIJĀ. Jāņa Līgata foto