Kā jūs nonācāt Valmierā?
Padomju laikā pēc augstskolas absolvēšanas bija valsts sadale. Tagad ir citādi — pabeidz augstskolu un izvēlies pats, kur gribi strādāt. Mums bija stingra valsts sadale, brīvās pedagogu vietas varēja izvēlēties atkarībā no iegūtajām sekmēm. Kam bija labāki rezultāti, tie gāja pirmie.
Kā tas notika?
Man augstskolā mācībās bija ļoti labi rezultāti. Atceros, toreiz redzēju lielu lapu ar skolu sarakstu, kur trūka pedagogu, un man parādīja, kur vajadzīgi vācu valodas skolotāji. Es pati esmu no Gulbenes puses, protams, ka gribēju atgriezties Vidzemē. Bija vairākas iespējas Liepājā, Grobiņā. Es tā iedomājos, ka manas lauku mājas ir 100 kilometrus no Valmieras, bet, ja es izvēlēšos to pusi, — ārprāts, kad es uz mājām tikšu! Tas bija cits laiks. Ja šobrīd to stāstu studentiem, viņi brīnās, ka pieliek priekšā sarakstu un izvēlies. Vidzemē man bija divas izvēles: Mazsalacas vidusskola vai Valmieras 5.vidusskola.
Tā kopš augstskolas pabeigšanas esat šeit?
Jā, kopā ir 31 gads — no 1987. gada 1. augusta. Jūnijā pabeidzām augstskolu, tad bija viens mēnesis brīvs, un tad sākās darba gaitas. Tobrīd 5. vidusskolas direktors bija Inārs Riekstiņš. Kad pirmā valsts sadale bija izgājusi cauri, es atbraucu apskatīties un aprunāties, lai apmēram būtu priekštats, lai saprastu, kāda ir skola. Tā es augustā ierados un esmu līdz šim brīdim.
PIRMĀ UN VIENĪGĀ darba vieta Rudītei Markus ir Valmieras 5. vidusskola. Jāņa Līgata foto