Pēc simt gadiem
Jāņa Dūņa mazmeita Nellija Dūne vectēva mājās varēja ienākt tikai 90. gadu sākumā — pēc tam, kad samainīja pilsētas dzīvokli ar kādu no daudzajiem šī nama īrniekiem. Dzimtas māju mēs vēlāk atguvām, pateicoties manam tēvam Romānam, Nellija saka. Viņš teica, ka tā vajag. Nevis denacionalizācija, bet īpašumu atgriešana likumīgajiem īpašniekiem, — tā saucās tas process 90. gados. Pēc garām un sarežģītām procedūrām, ieskaitot puses atpirkšanu no citiem mantiniekiem, Nellija kļuva par šīs mājas saimnieci. Kā jau katrs liels īpašums, arī šis gan dod prieku, gan prasa daudz rūpju un darba. Īpaši tāpēc, ka mākslas darbiem, ko savā laikā sagādājis vectēvs, ir mūžības vērtība, tomēr laika zobs ir nesaudzīgs. Gada aukstajos mēnešos skulptūras tiek ieziemotas, mācību gada laikā Dūņu īpašuma vārtus ver mākslas skolas audzēkņi — latviešu tēlniecības klasikas darbu Valmierā nav daudz. Agrāk viņi nāca vai katru rudeni.Tagad laikam nomainījušies pedagogi, sen nav bijuši. Labprāt atkal uzņemtu, ja būtu interese.
Pulkstenis, meitene un ceļojošās lauvas
Viena no pazīstamākajām kompozīcijām Dūņu mājas parkā ir saules pulkstenis nama priekšpusē: divas bērnu figūras vēro, kura stunda atnākusi, darba akmens pamatni grezno zodiaka zīmes. Tas ir tēlnieka Jēkaba Amoliņa diplomdarbs, Mākslas akadēmiju beidzot. Vectēvs to iegādājies akadēmijas diplomdarbu izstādē 20. gados vai 30. gadu sākumā. Žēl, ka par Amoliņu ir ļoti maz informācijas. Pulkstenis apdarināts ar maltu travertīnu — tas palicis no Brīvības pieminekļa, vēl divi maisi ar materiālu doti līdzi, bet, protams, to jau sen vairs nav.
MĀJAS. Nams ar saules pulksteni. A. Lāces foto