Bet pāri visam raugāmies, lai mums ir priecīgas latviešu valodas stundas, tas izsaka visu šajā interesantajā projektā. Esam atbildīgas par mācību procesu savās grupiņās. Tā kā skolēniem divas reizes nedēļā, attālināti tiekoties stundās, vakaros jāmācās latviešu valoda, tad ir jālūko, lai viņi būtu gan motivēti, gan aizrautīgi, gan centīgi. Lai 60 minūšu garā stunda paietu vienā elpas vilcienā, lai gribētos būt kopā vēl un vēl. Darbs ir ļoti interesants. Grupās ir bērni no dažādām valstīm, ar interesantiem dzīves stāstiem, dažāda vecuma un ar dažādu valodas prasmes līmeni. Aizrauj tas, ka jāspēj radīt skolēnos prieku, azartu mācīties valodu, esot tālu esot Latvijas un pat nesaņemot klasisko balvu – atzīmi. Bērni to dara aiz mīlestības, aiz cieņas pret senču valodu, dara to apzinīgi un azartiski. Diennakts laikā, saslēdzoties ar skolēniem internetā ZOOM platformā, apceļoju visu zemeslodi.
Tā par attālinātajām mācībām diasporas bērniem stāsta valmierietes ILONAS SAVERASAS kolēģe Dace. Bet daudzi šejienieši vēl atceras Ilonu kā vienu no drosmīgajām meitenēm, kas savulaik devās uz tāliem apgabaliem austrumos pie Sibīrijas un Baškortostānas latviešu pēctečiem, lai palīdzētu viņiem uzturēt spēkā latviešu valodu un kultūru. Pēc atgriešanās Latvijā Ilona vēl turpināja strādāt ar audzēkņiem attālināti, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā iesaistījās Ukrainas bēgļu atbalstā, pašlaik kopā ar vīru Oļegu dzīvo Valmierā un māca latviešu valodu diasporas bērniem un pieaugušajiem.
ILONA SAVERASA. Ārijas Romanovskas foto