Kā tu, Aizputes puika, no Kurzemes nonāci Valmierā?
Ļoti vienkārši. Pēc Aizputes vidusskolas aizgāju studēt ekonomiku Universitātē. Arī mūsu fakultātē, protams, meiteņu bija vairāk nekā puišu. Tāpēc studentu kopmītnēs Burtnieku ielā mūsu stāvā puse istabiņu bija vieniem, puse – otriem. Kad ievācāmies, mēs gaitenī bijām pēdējā puišu istabiņā, aiz sienas jau bija meitenes no gadu jaunāka kursa. Gājām pie kaimiņienēm ciemos, viņas pie mums. Sapazinos ar Agru no Valmieras, pēc tam apprecējāmies. Man bija iespēja praksi iziet mēbeļu kombinātā Valmierā, dzīvojām pie sievas vecākiem. Pēc tam man piedāvāja darbu un, kas bija ļoti svarīgi, arī dzīvošanu ģimenes kopmītnē. Var teikt, ka ieprecējos Valmierā.
Vai biji pārsteigts, uzzinot par tev piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni? Citāts «cilvēki, kuri izcili kalpojuši Latvijas valstij un tautai, kuru pašaizliedzīgais profesionālais un sabiedriskais darbs un pilsoniskais veikums ir sekmējis Latvijas izaugsmes ceļu», manuprāt, ir tieši par tevi!
Tik dziļi neesmu domājis. Protams, biju patīkami pārsteigts. Kaut kas tur brieda, jo man zvanīja no Barikāžu muzeja, personīgi pazīstu muzeja direktoru Renāru Zaļo, vienu no barikāžu cīņās ievainotajiem Bauskas policistiem. Man savulaik kā ministram bija iespēja šad un tad pabalstīt viņu – bijušo barikāžu dalībnieku aktivitātes, jo šķita, ka Barikāžu muzejs un vispār barikāžu tēma nav aizmirstama un ir ļoti būtiska Latvijas vēsturē. Arī Romualds Ražuks iesaistījās, jo viņš rakstīja grāmatu par Barikāžu laiku. Savas atmiņas par Valmieru Barikāžu laikā es viņiem izstāstīju. Tas, ka man piešķirs ordeni un tieši par to laiku, man bija pārsteigums, protams, patīkams. Jā, tas bija smags un grūts, ne vienkāršs, bet morāli diezgan tīrs laiks.
OSKARS SPURDZIŅŠ. Ārijas Romanovskas foto