Kā tad tu īsti nonāci tik tālā malā kā Spānija?
Piedzima meita, vīrs uz Spāniju aizbrauca pirmais, pēc tam mēs arī viņam pievienojāmies. Ne tāpēc, ka mums te kaut kā trūktu, vienkārši iesaistījāmies avantūrā. Sākotnēji domājām padzīvot tur kādu laiciņu, bet tas laiciņš ievilkās. Pagājušajā gadā man vajadzēja braukt atpakaļ, betm tā kā vecīši vieni paši galīgi ne ar ko netiek galā, māsa Ventspilī, un, tā kā man tur nebija īsti ko darīt, jo visi orķestri, kuri spēlē fiestās, biznesi nobruka, un pēdējos divus gadus vairs nekas nenotiek, tad vismaz te no manis ir kaut kāda jēga. Starp citu, arī meita ir šobrīd Valmierā ar visu savu spāņu brūtgānu, kuru nekur negribēja ņemt darbā, jo viņš nezina valodu, bet beigu beigās Rimi paņēma.
Dēla nav?
Diemžēl. Bet vinnē jau tas stiprākais dzimums.
Meita trompeti nespēlē?
Nē, nespēlē. Spānijā ir baigi jocīgā sistēma, meita spēlēja viskautko, viņa gāja uz mūzikas skolu, spēlēja flautu, oboju, tagad viņa spēlē vijoli, bet tas nav tā kā šeit. Piemēram, tur nav tādas opcijas kā saspēle ar koncertmeistaru vai piedalīšanās koncertā – nekā tamlīdzīga! Viņi sēž klasē ar skolotāju un vienkārši spēlē to, ko spēlē. Dažreiz es nesaprotu, kā tie, kas kaut ko pabeidz, to var izturēt, jo viss ir nenormāli neinteresanti.
DACE APSĪTE Latvijā un pasaulē notiekošo uztver ar sev piemītošo pūtēju humoru, kas raksturīgs katram kārtīgam muzikantam. Ārijas Romanovskas foto