Man patīk matemātika, un stundas pie klases audzinātājas Ināras Veitas ritēja strauji. Tikai pēdējā gadā matemātika sāka zaudēt manu uzmanību, jo viss neritēja tik ātri, kā gribētos. Atceros sporta stundas pie Martas Ādamsones – īpaši peldēšanu, vienu no mīļākajām stundām. No latviešu valodas stundām pie Agitas Zariņas un Ilvas Lakučas noteikti atmiņā Pāvila Rozīša “Valmieras puikas” – atceros, kā visa klase katru starpbrīdi urbās grāmatā, es lasīju pat naktīs.
Rīkojām dzejas vakarus, piedalījāmies citu skolu pasākumos, svinējām jubilejas un braucām ekskursijās. Bijām klase ar raksturu, viedokli un taisnību…Vienmēr godāsim un mīlēsim vēstures skolotāju Ģirtu Zālīti, kurš spēja mūs iedvesmot, veidoja mūsos atbildības sajūtu pret Latviju un ģimeni, mācīja ne tikai vēsturi, bet arī morālo stāju! Viņš necieta čīkstēšanu, bet novērtēja godīgumu, rezultātā ieskaites bija nevis murgs, bet gan pašsaprotama atbildība.
SAIKNE AR ĢIMNĀZIJU saglabājusies joprojām. Ar lielu gandarījumu iesaistījos 45 gadu salidojuma organizēšanā, kopā ar citiem nodibinājām Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas absolventu fondu, turpinu piedalīties ikgadējos Karoga svētkos. Jau gadu pirms salidojuma kopā ar grupu absolventu sākām to plānot. Idejas, mīlestība pret skolu, atmiņas, ambīcijas visiem bija līdzīgas, tādēļ šis salidojums bija tik vienreizējs.
KARLĪNE CERCINA. Raivo Sarelainena foto