Mīlestības vēstulēs, kas rūpīgi noglabātas patālāk, var izlasīt viņu pirmā kopējā stāsta aizsākumu. Bet ceļš līdz tam bijis katram savs.
IVARS. Mēs abi esam no Kuldīgas. Mums bija lielas ģimenes: man septiņi brāļi un četras māsas, es vidējais, un tā sanāca, ka līdz pat skolas laikam dzīvoju pie radiem laukos. Maijai arī ģimenē bija seši. Dienēju Sevastopolē, pretgaisa aizsardzībā, un neviena meitene mani pārnākam negaidīja. Maiju skolas laikā biju redzējis, zināju, ka viņa labi slēpo, trenējas volejbolā un basketbolā sporta skolā. Pa īstam to smuko meiteni gan ieraudzīju tikai “Vulkāna” ballē, bija atbraukusi no Valmieras.
MAIJA. Kad mācījos vidusskolas pēdējā klasē, Ivars jau bija atgriezies no armijas, strādāja finiera rūpnīcā “Vulkāns”. Viņš bija tāds pamanāms: ar ļoti labiem panākumiem spēlēja volejbolu, basketbolu, futbolu, galda spēles, dziedāja ansamblī un dejoja tautas dejas. Visas meitenes tajā ballē centās viņu uzlūgt, es gan nodomāju: neskriešu vis, principa pēc! Tālāk jau viss notika… Es gribēju apgūt profesiju, atbraucu uz Valmieras 36. proftehnisko vidusskolu. Iestājos, mācījos, sāku strādāt par audēju stikla šķiedras rūpnīcā. Sarakstījāmies ar mīlestības vēstulēm. Rūpnīcā uzdienēju par maiņas instruktori, tad par austuves ceha dispečeri. Man bija ļoti labi darba biedri: Sandra Ozoliņa, Ruta Zeibote, Astrīda Aizsilniece, Kārlis Adata, viņi man iemācīja dzīvē skatīties tikai uz priekšu. Paldies viņiem un mūsu prezidentam Ināram Poļakam, kurš mācēja uzņēmumu nemanāmi vadīt krīzes gados!
TĀLĀK KOPĀ. 1968. gada jūnijā. Foto no personiskā arhīva