No kurienes esi — kur tava dzimta?
Radi pa tēva līniju izsenis dzīvojuši Apes pusē. Tur mīt daļa manu brālēnu ar ģimenēm, bērniem un mazbērniem. Tētis apglabāts Apes Meža kapos, un, augustā braucot uz kapusvētkiem, arvien vairāk šķiet, ka saites ar Malēniju man kļūst tikai ciešākas.
Mātes saknes ir skaistajā Mežmuižā netālu no Smiltenes, kur dzīvojuši viņas vecvecāki, pati pasaulē nākusi Sinoles pagastā, viņas tēvam dāvātajā Ulmaņa jaunsaimniecībā. Skolojusies Apes lauksaimniecības skolā, tai pusē sākusi strādāt, iepazinusies ar manu tēti, 1957. gadā apprecējušies. Kad mamma mani vēl tikai gaidīja, tētis cieta autonegadījumā, un es šaisaulē viņu neesmu redzējusi. Gadu gaitā mamma ar mani un brāli, mainot dzīvesvietas, palēnām aizvirzījās no Apes, līdz nonācām Rūjienas pusē.
Kā lauku bērns nokļuva Valmierā, Viesturskolā?
Mācījos mazā lauku pamatskoliņā Jeros. Tas, kas tajos gados ielikts, ir uz mūžu: attieksme pret mācībām, pilsoniskā aktivitāte, sportiskums, mīlestība pret dabu, paraugs, kādam jābūt skolotājam, jo mums tādi bija, sākot jau ar direktoru Modri Kalniņu. Maza skola nevar nodrošināt izglītību? Var! Svarīgs ir vecāku piemērs bērniem, atbalsts no skolotājiem un paša tiecība, iekšējā virzība uz izglītošanos mūža garumā.
Viesturskolā nonācu triju iemeslu dēļ. Sporta sacensībās satiktos Rūjienas skolēnus biju iepazinusi kā pārāk lecīgus un nedraudzīgus, lai uz turieni dotos mācīties. Jeru skola bija Endzeles muižā, kur, protams, bija īpaša aura. Citas ēkas, iespējams, man nepatika to bezpersoniskuma dēļ. Un — Viesturi ir pirmā skola, iebraucot Valmierā no Rūjienas puses. Bet liktenis izstrādāja joku, man Rūjienas vidusskola bija pirmā darba vieta pēc augstskolas, ar tur satiktajiem kolēģiem vēl joprojām ir draudzīgas attiecības.