Jūs es apsveicu…
Bet ar to būs jāpagaida, kamēr saskaitīs eņģeļus, dievus un debesis. Ja saskaitīs. Kādam viens, citam divi un vairāk, citam — Neviens. Tā taču ir, vai ne?
Dzirdi, kā šalc.
Milzīgi, vareni spārni. Laiks izvelk dzeloni un patur tevi ciešā apskāvienā. Tas ir sāpīgi, jo dziedinoši.
Dalailama teicis: ētika svarīgāka par reliģiju, jo visās reliģijās ietverta vardarbība. Visai pārsteidzošs aicinājums pasaulei.
Tikums. Iekšējas garīgas vērtības. Žurkulēni skraida pa svētām un nesvētām vietām. Cilvēki IR garīgas būtnes.
Pajautā sev: “Kas es esmu?”
Cilvēka cienīgs jautājums, cilvēka cienīga atbilde.
Atceries: latviešu lūgšana ir darbs. Bez darba nevar izcept ne rupjmaizi, ne dievmaizīti. Kā liecina Roberts Mūks — mūsu tauta ir pratusi apgarot (apdvēseļot) ikkuru darbu. Bez fiziskas un garīgas sašķeltības. Tā ir liela atšķirība no citām pasaules tautām. To pierāda tūkstošiem latvju dainu. Nevis strādāt, bet dzīvot, dzīvāt.
Šo darbiņu nodzīvāju,
Dod, Dieviņi, nākamo.
Man tas ir saprotams. Un tev?
Tagad sajauksim gadalaikus un palūkosimies Valmieras ielās. Ko mēs tur redzam? Daudz vīriešu, kurus sauc par bomžiem, bezpajumtniekiem, ubagiem un vēl citādi.
Kādi jauni un skaisti puiši… Bija. Droši vien arī laimīgi. Bija. Ap gadiem trīsdesmit, četrdesmit, piecdesmit…
Viņi visi nāk no mājām. Brīvībai daudz veidu, tāpat kā neatkarībai un demokrātijai.
Iztēlojos: stāv šie puiši plecu pie pleca no Valmieras līdz Rīgai. Bez prievītēm un jostām.
Tallina — Rīga — Viļņa.
Otrais Baltijas ceļš. Slēpts, kails, biedējošs. Vai jūs spējat to ieraudzīt?
Tālāk būs kā parasti. Sniedziņš snigs uz skujiņām. Mežā dejos egļu bērni zaļās kleitiņās, zaļos uzvalciņos, zaļos sūnu zābaciņos. Lielās egles priecāsies. Kā gan citādi: vecāki tak priecājas par saviem bērniem. Ja vien jūs to pieļausiet.
Laiks izvelk dzeloni.