Vai, piedzimstot Rūjienā, vispār ir iespēja nekļūt par basketbolistu?
Laikam jau nē, Rūjienā viss saistīts ar basketbolu. Pat nevaru iedomāties, ka tur būtu darījis kaut ko citu!
Kurš un kad tev pirmoreiz iedeva rokā oranžo bumbu?
Man abi vecākie brāļi – Aldonis un Armands – spēlēja basketbolu. Vēl ir māsa Evita, esmu ģimenē jaunākais. Kā mamma teica, es jau ar trīsritenīti pats braucu uz zāli brāļiem līdzi, pa malu skatījos un bumbojos… Tā kā basketbols manī no bērna kājas, vēl pirms skolā iešanas jau to spēlēju! Pirmais treneris Rūjienā man bija Normunds Bišofs, bet sāku es kopā ar 89. gadiem – ar Dairi (Bertānu), Osi (Virsi) un Juri Alpeusu. Mana pirmā Latvijas Jaunatnes līgas medaļa ir kopā ar viņiem izcīnīta.
Kurā brīdī nokļuvi Valmierā?
Astotās klases vidū, kad vecāki pārcēlās uz Valmieru dzīvot, sāku mācīties 5. vidusskolā. Sāku, faktiski turpināju trenēties pie Ojāra Meldera.
Manuprāt, tu nopietnā vīru basketbolā tomēr uzradies kā pasakā tas velniņš, kurš pēkšņi izlec no tabakdozes, jo jaunatnes izlasēs taču netiki spēlējis. Kā aizsākās tava profesionālā karjera?
Jā, tieši tā tas viss sākās: ne es pats, ne arī kāds apkārt man domāja, ka kādreiz profesionāli spēlēšu basketbolu! Protams, man mīlestība pret basketbolu vienmēr bijusi, taču visu izmaisīja tas, ka biju mazākais augumā, kā mēdz teikt, vēlais putns ģimenē (smaida). Jaunatnes līgas komandā biju viennozīmīgi mazākais, tāpēc, kaut varbūt tehniski biju vislabākais, tomēr spēlēju maz. Spēlēju LJBL otrajā divīzijā tikai tāpēc, ka pirmajā netiku laukumā. Pēc sporta skolas beigšanas jau domāju mest mieru basketbolam, jo nebija īsti kur spēlēt, nu, varbūt Valmieras čempionātā… Tad mani uzaicināja Roberts Zeile, viņš izveidoja komandu Beverīnas Kuiļi. Tajā sezonā apbružājos pie večiem, un tad jau mani uzrunāja Mārtiņš Bērziņš no BK Valmiera. Nē, faktiski viņu uzrunāja mans draugs, un viņi mani paņēma uz pārbaudes laiku.
EDMUNDS ELKSNIS. Uģa Brālēna foto