Ekskluzīvais sākums un pieaugšana
Pats bērnības sākums man ir Brenguļos ar sākumskolas pirmo gadu Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā, vēlāk, kad pārcēlāmies, pamatskolas gadi aizritēja Vaidavā. Nelaižu garām izdevību palielīties, ka esmu mācījusies mazā lauku skolā ar skolotāju ekskluzīvo uzmanību, saliedētu kolektīvu, mājīgā un vienlaikus arī modernā vidē ar aktīvu sociālo dzīvi. Mums Vaidavā arī bija īpaši skolotāji! Diemžēl skola jau vismaz gadus 10 ir slēgta. Tas bija vienkārši cits laikmets, jo, ņemot vērā šodienas ģeogrāfiskos un finansiālos apstākļus, šobrīd aktuālā skolu centralizācija, manuprāt, ir saprātīga un atbilstoša.
Vaidavā sabiedriskā dzīve bija spraiga un raiba: ar ballēm un florbolu, skolas pārgājieniem, vasaras nometnēm utt. Mana kompanjone darbos un nedarbos ir māsa Agnese, pusotra gada vecāka, ar viņu daļu brīvlaika kopā vai atsevišķi pavadījām arī īstajos laukos. Dažreiz spiestā kārtā, kā jau to nereti piedzīvo pusaudži, kuru vecākiem ir tāda plāna B versija. Tikt aizsūtītiem prom lauku darbos vasarā, kad staigāšana un tusēšana ar draugiem šķiet vitāli vissvarīgākā pieaugšanas sadaļa, bija vēlami nevēlamais izaicinājums. Pie omas un opja — starp Inciemu un Raganu — attālums līdz kaimiņiem ir vismaz metrus sešsimt, bijām bez vienaudžiem, bet ar mazajiem pienākumiem saimniecībā, lauku sētā ar saviem labumiem, privilēģijām un praktiskām atšķirībām no dzīves ciematā vai pilsētā. Rīgā pie tēta pavadījām otru daļu brīvlaika, es bieži padzīvoju arī pie krustmātes Cempos.
TRĪS ABSOLVENTES. Edīte Rekēviča (vidū) ar meitām Elīnu (no kreisās) un Agnesi VPĢ salidojumā 2016. gadā. Foto no Elīnas personiskā arhīva