Arī Augstākās Padomes deputātiem ar pārliecību un gara spēku nācās cīnīties ar interfrontiešiem, kuri negribēja pieļaut PSRS sabrukšanu. Draudus bijām saņēmuši jau kopš 1990.gada 4.maija, bet nu bija neizsakāms naids. Interfrontieši uzskatīja, ka pienācis viņu laiks, lai likvidētu Augstāko Padomi. Šādi draudi skanēja jau 13. janvārī un arī turpmāk.
Lietuvā pie Viļņas televīzijas torņa 13. janvāra naktī jau bija pirmie upuri. Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs mums ziņoja, ka Viļņā jau ir 14 bojāgājušie, vairāki simti ievainoto, bet Seima ēku padomju karaspēkam nav izdevies ieņemt. Tas nozīmē, ka mums jābūt gataviem X stundai, jo tas pats varēja notikt arī Latvijā. Todien Rīgā Daugavmalā bija izsludināta lielā Tautas sapulce.
Vēl nebija sākusies pirmā plenārsēde, kad interfrontieši Aleksejevs, Ždanoka, Dīmanis, Alksnis, Zatuloviters, Kurdjumovs un Šipcovs, nesagaidīdami mikrofonu ieslēgšanu, skaļās balsīs kliedza, ka mēs esot fašisti, mūs jālikvidē un Latvijā jāievieš PSRS prezidentāla pārvalde. Viņi melīgi apgalvoja, ka tauta esot pret mums, ka notikšot protesta mītiņi, un apvainoja mūs nekārtību organizēšanā. Mums bija jāpierāda, ka esam garā spēcīgāki.
POLITIĶI VIESTURIEŠI. Direktors un skolēns — Ivars Briedis un Ainars Latkovskis. Foto no personiskā arhīva