Mani ieroči
Manas ģimenes relikvija ir koka šautene un koka zobens. Tos man taisīja tētis, kad es biju mazs. Bise ir modelēta pēc Otrā pasaules kara ieroča “MI GRAND”, ko mēs reiz atradām laukos, jaucot nost veco klēti. Tā bija sarūsējusi, koka daļa satrūdējusi, jo ierakta zemē.
Zobens ir vienkāršs koka zobens, ko arī pagatavpja mans tētis, jo man ļoti patika spēlēt karavīrus.
Bise man bija tik mīļa, ka ņēmu to līdzi uz bērnudārzu. Reiz pat audzinātājas to aizņēmās savam teātra uzvedumam. Joprojām tā man ir mīļa. Es neļauju mammai to izmest ārā, jo to man gatavoja tētis.
Es ceru, ka bisi un zobenu kādreiz varēšu nodot savam dēlam un šīs lietas saglabāsies arī tad, kad es vairs nebūšu.
Tomass Alksnītis
Valmieras Pārgaujas sākumskolas 4.a klasē
Vecmāmiņas dārgumi
Manu vecmāmiņu sauca Janīna Pugačova. Viņa pret mums, mazbērniem bija mīļa, gādīga un vienmēr rūpējās, lai nevienam nesāpētu vēders un visi būtu paēduši. Kad mēs spēlējāmies, mums patika slēpties vecmāmiņas pūra lādē, kurā glabājās dažādi audumi. Vēl viņas istabā bija liels, veclaicīgs skapis no 1930. gada, tur glabājās zīmējumi un ļoti veci apsveikumi.
Vecāmāte bija ticīga un ļoti sargāja Dieva ikonas. Mums viņa stāstīja, ka ikona stāsta par dievišķās pasaules pieskārienu cilvēkam gan priecīgā, gan bēdīgā brīdī. Dieviņa ikonu viņa esot mantojusi no savas vecmāmiņas.
Pēc vecmāmiņas aiziešanas mēs ar mammu ieskatījāmies vecajā pūra lādē. Mamma teica, ka agrākos laikos bijis ticējums: kad precas, pūra lādei vajag būtpilnai. Starp audumiem mēs atradām sedziņu, uz kuras bija saspraustas daudzas brošas, skaistas, ar spīdīgiem akmentiņiem. Es tās nekad agrāk nebiju redzējusi, jo vecāmāte bieži nekur negāja.
Tētis pastāstīja, ka brošas vecai mātei ļoti patikušas, tāpat kā viss, kas spīdīgs un skaists. Pirmo brošu viņai esot uzdāvinājusi māsa, daudzas viņa pirkusi pati un arī citi dāvinājuši.
Sedziņu ar brošām rūoīgi nolikām atpakaļ pūra lādē un glabāsim kā mīļu un dārgu piemiņu no mūsu vecmāmiņas.
Sabīne Pugačova
Naukšēnu novada vidusskolas 5. klasē
Manas dzimtas stāsts
Mana dzimtā māja “Lejasvalmieriņi”atrodas Kocēnu pagastā, tā ir celta 19. gadsimta beigās un pabeigta 1908. gadā. Kad es piedzimu, māja svinēja savu simtgadi, bet 2018. gadā, kad simtgadi atzīmēs Latvijai, manai mājai būs 110. Es stāstīšu par māju un tās iemītniekiem.
“Lejasvalmieriņus”būvēja mans vecvecvecvectēvs Kārlis Osis, kurš šo īpašumu ieguva, atpērkot zemi no Kokmuižas barona Teodora Šrēdera. Viņš zemi apsaimniekoja prasmīgi un moderni. Latviešu zemnieks daudzus gadsimtus savā zemē bija tikai kalps, bet, līdzko ieguva savā īpašumā zemi, viņš darīja visu iespējamo, lai iegūtu augstas ražas, lai būtu līdzekļi, par ko izskolot dēlus un meitas. Latviešu zemnieku sīkstums un darba mīlestība raksturo visus manas dzimtas cilvēkus piecās paaudzēs.
Šajā mājā dzīvoja un saimniekoja arī mans vecvecvectēvs Pēteris Rozenbergs, ļoti prasmīgs kalējs. Mana vecvecvecmāmiņa Anna bija aktīva sabiedrības dāma, Kokmuižas dāmu komitejas priekšsēdētāja, tādēļ šajā mājā tika rīkoti labdarības pasākumi trūcīgajiem pagasta bērniem, piemēram, Ziemassvētku eglīte. Viņu ģimenē bērnu nebija, līdz ar to saimniece Anna savu brīvo laiku veltīja pagasta trūcīgajām ģimenēm, kara laikā rūpējās par bēgļiem un ievainotajiem. Pasākumu laikā dāmas Kokmuižas centrā arī vārīja zupu un cienāja viesus. Vēlāk Rozenbergi savā ģimenē pieņēma audžumeitu Zentu (manu vecvecmāmiņu), māsas Mildas meitu. Mildai bija vairāki bērni, ģimene dzīvoja pieticīgi. Viņu mājas “Valmieriņi” bija pavisam netālu no “Lejasvalmieriņiem”.
Mūsu “Lejasvalmieriņi”kara laikā netika nopostīti, arī saimnieki nebija izsūtīti uz Sibīriju.
Saimniece Anna nomira, Pēteris apprecējās ar Moniku. Audžumeita Zenta devās dzīvot pie savas māsas uz Limbažiem. Vēlāk te saimniekoja Monikas meita Valērija, bet kolhoza laikā mājā dzīvoja vairākas šveštautiešu ģimenes, lielās istabas tika pārbūvētas par vairākām nelielām istabiņām. Apkārtne bija aizaugusi ar krūmiem, pati ēka neremontēta. Mana ģimene šo īpašumu atguva pēc 1991. gada, mans opis un tētis to ir atjaunojuši un labiekārtojuši.
Šobrīd “Lejasvalmieriņos” dzīvoju es, mana māsa Luīze, mamma un tētis, jau piektajā paaudzē.
Patrīcija Amoliņa
Valmieras sākumskolas 2.a klasē
DZIMTAS MĀJAS. Kocēnu pagasta “Lejasvalmieriņi”. Aerofoto
Šujmašīna stāsta
Šī relikvija atrodas manas omītes Veltas Plešas istabā, tā ir šujmašīna “Singer”, kam ir vairāk nekā 90 gadu.
Šujmašīna kādreiz piederēja omītes mammai jeb manai vecvecmammai Antonijai Ozolai. Viņa bija šuvēja un ar to pelnīja naudu iztikai. Antonija nodarbojās arī ar izšuvumiem. Viens no viņas darbiem ir “Sarkangalvīte un vilks”, tas bijis izlikts arī izstādēs. Izšuvums ir arī cietis ugunsgrākā, bet darbu izglāba, un tas joprojām ir labā kārtībā. Man patīk apbrīnot smalko izšuvumu, bija jābūt lielai pacietīibai, lai ar šujmašīnu izšūtu lielu “gleznu”.
Pirms daudziem gadiem mana omīte ir šuvusi dažādas drēbes manam tētim Jānim Plešam.
Kara laikā manas omītes tētis Mārtiņš Vecozols šujmašīnu bija paslēpis akmeņu kaudzē, lai to neatrastu un neatņemtu. Kad frontes līnija bija projām, paslēptās mantas nesa mājās.
Šujmašīna “Singer”ir darba kārtībā, un ar to var šūt joprojām.
Madara Pleša
Valmieras Valsts ģimnāzijas 8.c klasē
Tautas tērpā
2018. gadā Latvija svinēs 100 gadus, tad notiks daudzi svētki, arī Dziesmu un deju svētki. Es tādos piedalījos 2015. gadā. Arī mans tētis Uģis ir piedalījies dziesmu svētkos, pūtēju orķestrī kā bundzinieks un trompetists. Mana tēta mamma piedalījusies gan kā dziedātāja, gan kā dejotāja, un no 1990. gada svētkiem viņa ir saglabājusi divas grāmatas.
Mans vecvectēvs Jānis Brants un viņa māsa Olga Brante ir dziedājuši Liepas Izglītības biedrības “Nākotne”korī. Viņi abi arī piedalījās Dziesmu svētkos, kas notika 1932. gadā. Kā relikvija no VII Vispārējiem dziesmu svētkiem ir saglabājusies dziesmu grāmata, tautas tērps un divas skaistas saktas. Tautas tērpa blūze ir pašas šūta, audums tērpam pašas austs un krāsots.
Laura Baldiņa
Valmieras 5. vidusskolas 6.a klasē