Pretī mūsu mājai Diakonāta ielā 8 atradās Alberta Ziediņa, mana drauga Egona tēvabrāļa, privātklīnika. Dakteris rosīgi piedalījās Valmieras sabiedriskajā dzīvē un pēc Pirmā pasaules kara divdesmito gadu sākumā, kad tika nodibināta Latvijas Repubika, bija pirmais Valmieras pilsētas galva. Diakonāta ielā dzīvoja arī acu ārsts Ore un zobārste Blumbergs-Zadde, bet Diakonāta ielā 2 bija Pētera Meijera “Gaujas aptieka”. Vārdu sakot, ļoti “veselīga” iela. Bet Diakonāta ielā 5 (Brožes mājā) bija iekārtotas mašīnrakstīšanas klases komercskolas meitenēm. Bija interesanti vērot, kā viņas augām dienām klabināja šo savu nākamo, droši vien sekretāres, darbarīku.
Diakonāta iela beidzās pie Valmieras pasta ēkas, kas joprojām ir viena no izcilākajām Valmieras celtnēm. Žēl, ka ēku vairs neizmanto tās sākotnējam uzdevumam. Šis ir vienīgais nams, kas pēc izdegšanas šajā ielā tika atjaunots pēckara laikā.
No pasta uz Rīgas ielu veda Peldu (tagad Kārļa Baumaņa) iela, kurā dzīvoja mana tante Elza, izglītotākā no Kalniņu dzimtas, jo bija beigusi ģimnāziju. No viņas es saņēmu daudz pamācību, kā jāuzvedas sabiedrībā, un padomus grāmatu izvēlē. Viņai pašai arī bija neliela bibliotēka skaistā, melnā skapī aiz stiklotām durvīm. Peldu ielas gals uz Gaujas pusi beidzās ar strauju kritumu, kas ziemā bija mūsu galvenais slidkalniņš. Kalniņa lejasdaļā gan bija strauji jāgriež pa labi uz Vecās kapsētas pusi, citādi pa stāvo krauju ar visām ragavām varēja iedrāzties kādā Ruku pirts logā.
RĪGAS IELA. 30. gadi. Foto no Valmieras muzeja krājuma