Kas tevi pamudināja uzsākt braukt ar BMX riteni?
Tas sākās vairāk nekā pirms desmit gadiem. Kādu laiku jau ar riteni brauca mans brālis Eduards. Viņš mani aizveda uz BMX trasi. Pirmo reizi viņš pats arī mani mācīja, kā braukt. Man tas ļoti iepatikās! Es pat atceros to brīdi… cik ļoti man patika braukt! un no tā brīža es neesmu apstājusies. Mani aizrāva adrenalīns, — ka tu ieskrienies taisni un vienkārši brauc pa tādiem kā viļņiem, man grūti to aprakstīt. Dažreiz pat sanāk braukt ar tādiem kā tauriņiem vēderā, jo tu nezini, ko vari sagaidīt no trases, bet, ja tu esi jau trasei pieķēries, tad ir vēl foršāk, jo tu zini, kas ir jādara, un tā sajūta ir nereāli forša.
BMX ir sports, kas saistās ar traumām, tāpat ir grūti brīži. Kas tev neļauj apstāties un mudina doties uz priekšu?
Mani vienmēr ir motivējusi manis pašas izaugsme. Man patīk redzēt rezultātu, ko es pati sasniedzu, tas neļauj apstāties, pat ja dažreiz arī šajā laikā gūstu traumu. Tādos brīžos ir tāda sajūta, ka esi pazaudējis visu progresu, ko esi ieguvis dažos mēnešos, tad ir bēdīgi… Bet dažreiz ir jāpaiet divi soļi atpakaļ, lai tiktu vienu soli uz priekšu. Mana galvenā motivācija ir sava izaugsme, un es to daru sevis, ne citu dēļ.
Pieminēji traumas. Tie ir brīži, kad nevari darīt to, kas tev tik ļoti patīk. Kā tu tiec galā ar to?
Man nesen bija trauma, un, protams, var darīt tādas mazās lietiņas, vingrot, bet nevari darīt to, kas ir jādara, un tādā laikā man patīk koncentrēties uz savu mentālo veselību. Man patīk lasīt grāmatas.
TRASĒ Līva Lizete Glāzere. Foto no personiskā arhīva