Vai vēl atceries 1. septembri toreizējā 4. vidusskolā?
Jā, liekas, ka tas varētu būt pats pirmais: daudz bērnu, sporta zāle un lielas gladiolas. Un zilā skolas formas kleitiņa ar baltu apkaklīti, kas vēlāk bija bieži jāmazgā un atkal jāpiešuj. Mūsu audzinātāja mazajās klasēs bija Vera Sarva, tādēļ, protams, visiem bija jādejo. Man pārī bija klases lielākais bosiks Renārs, un mums gāja visai jautri… Mana vismīļākā vieta bija otrajā rindā pie loga.
Atšķirība no citām Valmieras skolām?
Mūsu skolas īpatnība bija divas plūsmas, kādu gadu mācījāmies arī otrajā maiņā. Krievu bērnu klases bija otrajā stāvā, un tas gaitenis ar labu kārtību neizcēlās, toties viņi par sevi gan mācēja pastāvēt, sadevās elkoņos un sturmēja gaiteni visā garumā, gadījās arī klopes. Tagad pilsētā satieku kādreizējos skolasbiedrus — jauki ģimenes cilvēki…
Kas vēl palicis atmiņās?
Atceros arī uzņemšanu pionieros, bet pavisam citas vēsmas — 89. gadā, kad skolotāja Gunta Zīle mums stāstīja par latvisko dzīvesziņu, par to, ko nebijām zinājuši, mēs dziedājām «Svēts mantojums» un sapratām, ka pasaule var būt arī pavisam citāda, nekā līdz šim bija mācīts. Mūsu fantastiskais vēstures skolotājs Ģirts Zālītis palīdzēja orientēties šajās jaunajās sajūtās.
MŪZIKĀ. Līga pie sava vismīļākā instrumenta — Rīgas Doma ērģelēm. Foto no personiskā arhīva