Rindā nedaudz vairāk par piecām stundām. Jau tuvu kases lodziņam, kad ziņa: biļešu vairs nav. (Uz noslēguma koncertu tās droši vien bija izpirktas sen pirms tam.) Un apkārt jau biļešu piedāvātāji. Par divkārt lielāku cenu.
Eju prom. Un manī dziļš pazemojums: tik ilgos kordziedāšanas gados – kora mēģinājumu tūkstoši, koncertu droši vien tūkstotis, koru skates, konkursi, padsmits vairāku dienu ilgu Dziesmu svētku, ceļš uz un no mēģinājumiem, koncertiem, īpaši, ja tie nenotiek Valmierā, vēl daudzu dienu koncertturnejas, dziesmotas ekskursijas: Anglija, Armēnija, Austrija, Bulgārija, Francija, Gruzija, Igaunija, Itālija, Krievija, Rumānija, Šveice, Turkmēnija, Ukraina, Vācija, Zviedrija… Tie varētu būt vismaz divi nodziedāti gadi. Kauns par sevi: pat vienu biļeti nedabūji sievai, kura ilgus gadus dziedājusi Jāņa Zirņa vadītajā sieviešu korī Ausma, arī vairākos Dziesmu svētkos, arī starptautiskos konkursos… Un loģisks lēmums: arī manis šajā (lai arī pēdējā) noslēguma koncertā nebūs.