Interesanti ir ieskatīties pilsētas 700 gadu jubilejai veltītajā grāmatā Valmierai —700. Tā apgādā Avots 1983. gadā izdota 10 000 eksemplāros, sakārtojis pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Edgars Avotiņš, Grāmatā daudz fotogrāfiju, arī pilsētas plānojums WOLMAR 1688. Rakstā Valmieras Goda pilsoņi nosaukti cilvēki, kuriem tāds nosaukums piešķirts par aktīvu līdzdalību kaujās, atbrīvojot Valmieras pilsētu no vācu fašistiskajiem iebrucējiem Lielajā Tēvijas karā. Goda valmieriešu skaitā galvenā triecienuzbrukuma vadītāji un citi, kuri 1944. gada 23. septembrī burtiski paglāba Valmieru no pilnīgas sagraušanas.
Kaujas par Valmieru bija grūtas. Ienaidnieks pretojās kā ievainots zvērs. Bet mūsu kareivju un komandieru cīņas spars un neapslāpējamā uzvaras griba sagrāva hitleriešu pretestību. Pāri pilsētai uzvijās brīvības karogs. Tā dzejo kāda bataljona komandiera vietnieks politiskajā darbā, par iedvesmojošajiem vārdiem šajās kaujās saņēmis Tēvijas kara pirmās pakāpes ordeni, viens no Valmieras Goda pilsoņiem.
Kāda ir īstenība? Latvijas okupācijas hronoloģijā kaujas par Valmieru vispār nav minētas. 1944. gada 23. septembrī, it kā Valmieras atbrīvošanas dienā, Sarkanā armija pretinieku padzen no Smiltenes un Strenčiem, 24. septembrī no Rūjienas, 25. septembrī no Mazsalacas… Vācu armija Valmieru atstājusi, sarkanarmieši iebrauc, ienāk nodegušā `(nodedzinātā) pilsētas centrā.
RĪTS. Aivja Stračinska foto